UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—           «Uz priekšu, debesu iekarotāji!» — Jurkovskis zobgalīgi nodziedāja, kāpdams ārā pa lūku. — Ei, Bog- dan, piesargies!

—    Bet es? — Dauge aizskarts vaicāja.

—           Mēs ķersimies pie grunts paraugu un atmosfēras analīzes un šo to paskatīsimies.

—    Labs ir, Anatolij Borisovič.

—           Mihail Antonovič, — izrīkoja Jermakovs, ieradies kesonā, — ejiet uz vadības kabīni un mēģiniet iztaustīt apkārtni ar lokatoru . . . Biedri Bikov, tūdaļ pie jums ieradīsies Jurkovskis ar Spicinu. Jūs būsiet vecākais. Pamēģiniet tikt līdz laukuma otrai malai. Tālāk neejiet.

—    Klausos.

«Pareizi,» Bikovs nodomāja. «Muļķīgi būtu, līdz kak­lam iestigstot, akli ložņāt pa šo staignāju, kad mums ir transportieris ar infrasarkaniem projektoriem. Tiesa gan, tas vēljānoceļ…»

Kaut kur netālu pusbalsī lādējās Jurkovskis. Bogdans apslāpētā balsī sacīja:

—    Vairāk pa labi, pa labi, Volodja .. .

Pēc kāda brīža tuvumā iešmakstējās un no miglas iznira divi pelēki stāvi.

—           Kur tu esi, Aleksej? Velns parāvis, nekā nevar re­dzēt . .. Kā, tevi vēl nav aprijuši šejienes nezvēri?

—           Dievs pažēloja, — Bikovs norūca, palīdzēdams abiem uzrāpties uz «takira».

Jurkovskis uzsita ar kāju, pārbaudīdams garozas iz­turību. Slaucīdams dubļiem notašķīto ķiveres priekšu, Bogdans teica:

—    Pilnīgi aplam, es jums saku . . .

—    Kas aplam?

—    Aplam viņu nosaukuši par Venēru.

—1 Ko tad? Ak tā . .. — Bikovs paraustīja plecus. — Saproti, nosaukums jau nav tas svarīgākais.

Jurkovskis nevaldāmi iesmējās.

Viņi sāka soļot bez steigas, lēkdami pāri platām plai­sām, kurās kūpēja šķidras dūņas . . .

—           Bogdan! — Bikovs klusi sacīja. — Purvs taču iz­staro . .. Vai dzirdi?

.. . Tik . . . tik-tik-tik-tik . . .

—           Dzirdu. Sīkums. Mums ir ļoti jutīgi skaitītāji, Alek­sej.

—           Viss, kas nokļūst zem fotoreaktora, kļūst radio­aktīvs, — pamācoši aizrādīja Jurkovskis. — Tas skaidrs pat. . .

—    Pag … — Bogdans pacēla roku.

Viņi apstājās. Trokšņi un sprakstoņa apslāpēja Jer­makova un Dauges neskaidrās balsis, un tās bija tikko dzirdamas.

—           Cik tālu mēs esam no «Hiusa», kā jums šķiet? — Spicins iejautājās.

—           Būs metri septiņdesmit vai astoņdesmit, — Bikovs ātri atbildēja.

—           Tā. Tātad mūsu radiotelefoni der tikai šajā at­tālumā.

—           Tā kā par maz, — Jurkovskis piezīmēja. — Droši vien jonizācija? *

—    Jā …

. . . Tik . . . tik-tik … tik … tik .. .

Viņi soļoja tālāk. Rēkoņa, burbuļošana un gaudas kļuva aizvien skaļākas. Kaut kur priekšā pa labi atska­nēja skaļa krākšana.

—           Klau! Es dzirdu lielgabalu dārdus … — nomur­mināja Jurkovskis.

—    Lūk — tā!

Fotoreaktors muklāja virsmā bija izdedzinājis milzīgu plāceni, kura ārējā mala bija ieapaļa un lēzeni ieslīga žurgā. Un tūlīt aiz tās no miglas iznira bāli pelēki, ķē- mīgi savādu augu silueti. Augi bija tepat pa tvērie­nam — ne tālāk par desmit soļiem, taču iztvaikojumu palsie virpuļi nepārtraukti mainīja un izkropļoja to iz­skatu, atsegdami vienas un ietīdami necaurredzamā miglā citas detaļas, un skaidri saskatīt augus nebija iespējams.

—           Venēras mežs, — Jurkovskis nočukstēja tik dī­vainā balsī, ka Bikovs neuzticīgi pašķielēja uz viņu.

—           Jā .. . Venēras. Manuprāt, draņķis, — noklepojies sacīja Bogdans.

—           Klusē, Bogdan! Tu mels niekus … Tā taču ir dzī­vība! Jaunas dzīvības lormas! Un mēs — mēs! — atklā­jām tās . ..

—           Āre, šķiet, vēl viena jauna dzīvības forma, — Bi­kovs nomurmināja, satraukti vērodams lielu, tumšu plankumu, kas pēkšņi parādījās pie garozas malas ne­tālu no viņiem.

—    Kur? — Jurkovskis strauji pagriezās.

Plankums nozuda.

—           Man likās… — Bikovs iesāka, bet viņu pārtrauca zems, dobjš rēciens. — Vai dzirdat?

—           Tas ir kaut kur tepat blakus … — Spicins pameta ar roku pa labi.

—    Jā, jā, pavisam tuvu. Tātad es patiesi redzēju . . .

Bikovs lēni pavilka aiz jostas aizbāzto granātu, uz­traukti raudzīdamies apkārt.

—    Vai liels? — jautāja Spicins.

—    Liels .. .

Atkal atskanēja rēciens, tagad jau pavisam tuvu. Ne­viens Zemes dzīvnieks nevarētu radīt tādas skaņas —

mehāniskas, līdzīgas tvaika sirēnas kaucienam un reizē tomēr draudīgas.

Bikovs nodrebēja.

—    Rēc … — viņš klusi sacīja.

—           Jā . . . Iesim palūkoties? — Jurkovskis aizsmakušā balsī uzaicināja. — Ek, pavisam citādi ir uz Marsa! Ļoti devīga un pieklājīga planēta! Sanatorija!

. . . Tik . . . tik-tik . .. tik-tik …

—    Nē, iet nevajag, — Spicins sacīja. — Pārgalvība . . .

Bikovs klusēja.

—           Jūs baidāties? Tad es viens pats … — Jurkovskis apņēmīgi paspēra soli uz priekšu.

Viss notika ļoti ātri. Bikovs pagriezās pret Spicinu, un šai mirklī uz laukuma kaut kas smagi nogāzās, it kā uz asfalta būtu uzmests smags slapjas veļas sainis. Apa­ļīga, tumša masa krietnas govs lielumā, iznirdama no miglas, devās virsū cilvēkiem. Jurkovskis atstreipuļoja un, apslāpēti iekliedzies, iegāzās purvā. Spicins kāpās atpakaļ. Kādu mirkli Bikovam šķita, ka apkārt valda nāves klusums. Tad viņš sadzirdēja dozimetrā nedrošos tikšķus un atjēdzās.