UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Gulties! — viņš ierēcās.

Nokritis pie zemes, Spicins ieraudzīja, ka Bikovs atlec atpakaļ un savicina labo roku — vienreiz, tad vēlreiz. Divi dobji, skanīgi plīkšķi apdullināja viņu. Divi oranži uzliesmojumi īsu mirkli apmirdzēja miglu, un divas rei­zes tumsā pavīdēja un tūlīt atkal izgaisa spīdošs, mitrs ķermenis — milzīgs, dziļām rievām izvagots ādas maiss. Spindzēdamas pārlidoja pāri šķembas. Tad viss apklusa.

—           Komēdija beigusies, — Spicins mehāniski nomur­mināja, ar grūtībām sliedamies kājās.

—    Kur ir Jurkovskis? — Bikovs aizelsies iesaucās.

—    Tepat. . . Pasniedziet roku . . .

Viņi izvilka uz asfalta Jurkovski, notašķījušos no gal­vas līdz kājām. Nesacījis ne vārda, «švauksts» metās uz to vietu, kur pirms trim minūtēm bija briesmonis.

—    Ne miņas, •— viņš sacīja vīlies.

Patiesi, nezvērs bija pazudis.

—           Bet viņš taču bija? — Jurkovskis staigāja gar as­falta malu, tad apstājās, noliecās, atbalstījis rokas pret

ceļiem, un ielūkojās garaiņu dūmakas aizklāto, saviju­šos zaru un stumbru neskaidrajos apveidos.

—    Bija . . .

—    Viņš… pazuda.

—    Gluži kā izgaisa, — Spicins dusmīgi sacīja.

—           Varbūt jūs netrāpījāt? — Jurkovskis naivi jau­tāja, apstādamies Bikova priekšā, kurš norūpējies aplū­koja automātu.

Bikovs nicīgi nosprauslojās.

—           Ir jau labi, viņš aizgāja, un lai slavēts allahs, — noteica Spicins. — Interesanti, kas viņam no mums bija vajadzīgs? Varbūt gribēja mūs uzkodai?

—           Bl-lēņas! — Jurkovskis sirdīgi noteica. — Apbrī­nojamas blēņas! Un no kurienes rodas šis muļķīgais priekšstats par nezvēriem cilvēkēdājiem uz citām pla­nētām! Es vēl varu saprast — romānu un scenāriju autori, bet tu, tu taču esi vecs kosmonauts, Bogdan! . . .

Atpakaļceļu viņi mēroja klusēdami. Jermakova un Dauges balsis nebija sadzirdamas: acīm redzot, viņi jau bija atgriezušies «Hiusā». Pirms iekāpšanas kūpošajās dūņās Jurkovskis domīgi sacīja:

—           Lai nu kā, bet dzīvas radības uz Venēras ir. Ļoti interesanti! Tikai. . . vai jūs esat pārliecināts, Aleksej Petrovič, ka neaizmetāt garām?

Tas bija par daudz. Bikovs nikni iešņācās un aizstei­dzās uz priekšu.

. . . Tik . . . tik-tik-tik . .. tik-tik . . .

Bikovs aizkavējās pie ieroča tīrīšanas un, ienākdams kopkabīnē, atrada visus nikni strīdamies. Jurkovskis un Dauge, stāvēdami katrs savā galda pusē un sirdīgi izslē- juši zodus, kliedza viens uz otru, bet Krutikovs un Bog­dans Spicins ironiski klausījās viņos, laiku pa laikam izmetot kādu kodīgu piezīmi. Jermakova kabīnē nebija.

—           Kā tad tu to izskaidrosi? — Dauge neatlaidīgi, re­dzams, ne jau pirmo reizi, jautāja.

—    Es jau tev . . .

—           Tas man zināms. Es gribu zināt: kādēļ tādā gadī­jumā šis nezvērs metās jums virsū?

—    Bet kas tev teica, ka viņš metās mums virsū?

—    Bogdans teica. Un tu pats apstiprināji.

—    Nekā tamlīdzīga. Nezvērs gluži vienkārši uzskrēja mums virsū. Vēl vairāk: esmu pārliecināts, ka, iekams brašais Aleksejs Petrovičs nepacienāja to ar savām bumbām, tam nebija par mums ne mazākās jausmas!

—    Es persbnīgi, — Bogdans Spicins sacīja, — tādos gadījumos gatavojos uz pašu ļaunāko un tāpēc esmu ļoti pateicīgs Aleksejam Petrovičam.

—    Bet es, — teica Bikovs, caur pieri raudzīdamies Jurkovski, — es citādi rīkoties nedrīkstēju. Arī uz priekšu es rīkošos tāpat, lūdzu, iegaumējiet to!

Jurkovskis augstprātīgi savieba lūpas.

—    Mēs esam novirzījušies no temata, — viņš griezās pie Dauges. — Tātad .. .

—     Tātad, — uztvēra Spicins, — tu, Vladimir, apgalvo, ka dažādu pasauļu, dažādu planētu radījumi sastapušies neizjūt tieksmi nogaršot viens otru. Dažāda organizācija, dažāda evolūcija un tā joprojām. Pareizi, jā?

—    Primitīvi, bet tā tas ir, — Jurkovskis piekrita.

—     Nezinu . . . var jau būt, ka tev taisnība, bet. . . Vai tu atceries Vaļu Bezuhovu no apkalpes grupas? Tev va­jadzētu viņu labi atcerēties. Viņai bija suns .. . nekas sevišķs, takša un buldoga krustojums, apbrīnojami stulbs suns. Kad Voronovs no Kalisto atveda balto ķir­zaku, šis hibrīds — es runāju par suni — ielavījās krā­tiņā un — viens divi — nokoda ķirzakai kājas, neviens pat iekliegties nepaguva. Tiesa gan, pēc tam muļķis ve­selu nedēļu mocījās ar vēdergraizēm …

—    Nu redzi… — Jurkovskis nedroši noteica.

Krutikovs un Bikovs sāka smieties.

—    Redz, cik bēdīgi beidzās dažādu pasauļu radījumu sastapšanās, — Spicins nopietni pabeidza. — Zemes suņa un Kalisto ķirzakas sastapšanās.

—    Tas taču pat ezim ir skaidrs … — Jurkovskis brīdi padomāja un atmeta ar roku. — Alu cilvēki!

Ienāca Jermakovs — kā vienmēr mierīgs, tikai maz­liet bālāks nekā parasti. Viņš apsēdās pie galda, atvēra bloknotu ādas vākos un nolieca pār to pārsieto galvu. Visi apklusa, raudzīdamies uz viņu. Sagatavojies klau­sīties, Bikovs nosēdās ērtāk.

—    Lūdzu, uzmanību, biedri, — Jermakovs sacīja. — Jāapspriež turpmākās rīcības plāns.

Iestājās klusums, bija dzirdami ledus skapja klikšķi.

—    Man vēl trūkst informācijas no Bikova gru­pas … — Jermakovs aizsita bloknotu un atgāzās krēslā.