UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

tikai krietni piepūlēdamies, slēpa cits citam savu satrau­kumu. Viņu profesija bija iemācījusi savaldību šādos gadījumos. Tai pašā laikā visi viņi skaidri apzinājās, ka ekspedīcijas liktenis un viņu dzīvības tagad atkarī­gas no daudziem, pagaidām nezināmiem apstākļiem. Katra apziņā cits pēc cita strauji iznira aizvien jauni un jauni jautājumi. Cik liels ir šis purvs? Kāds tas īstenībā ir? Vai «Mazulītis» varēs tikt tam pāri? Vai «Hiusam» nedraud briesmas, vai kuģis neiestigs vēl dziļāk vai arī neapgāzīsies un nenogrims? Vai varētu riskēt vēlreiz pacelt kuģi un nolaisties citā vietā?

īsi pirms starta Dauge bija teicis Krajuhinam: «Kaut tikai izdotos laimīgi nosēsties, tālāk mēs tiksim cauri kaut vai pašai ellei,» — bet kas būtu domājis, ka šī elle būs tāda — duļķaina, guldzoša, neizprotama? . . .

Bikovu viņa nezināšanas dēļ satrauca pavisam citas dabas apsvērumi. Par ekspedīcijas likteni viņš neraizē­jās, jo ticēja «Hiusa» brīnišķīgajām spējām, bet pats gal­venais — viņš ticēja saviem biedriem, it īpaši Jermako- vam, kura balsī nemanīja ne mazāko apjukumu. Bikovam negaidītais pavērsiens bija tikai piedzīvojums. Viņš jutās ļoti glaimots, kad Jermakovs nostājās viņa pusē nelielajā strīdiņā ar Jurkovski pie atvērtās lūkas.

Ar grūtībām vilkdams kājas ārā no lipīgās žurgas, Bi­kovs pagāja dažus soļus pakaļ Jermakovam. Tas apstā­jās, vērīgi ausīdamies. Viņus apņēma blīva, dzeltenīga pustumsa. Viņi redzēja pavisam nelielu taukaini vizošās slīkšņas daļu, toties dzirdēja daudz. Neredzamais purvs raidīja dīvainas skaņas — gārdzoši nopūtās, klepoja, krekšķēja. No tālienes plūda dobji vaidi, zemi rēcieni un stiepta, augsta gaudošana. Sīs skaņas droši vien radīja muklājs pats, bet Bikovam pēkšņi iešāvās prātā doma par fantastiskiem radījumiem, kas slēpjas miglā, un viņš steidzīgi aptaustīja aiz jostas aizbāztās granātas. «Ja stāstītu par to draugiem no Gobi ekspedīcijas,» viņš nodomāja, «tie neparko neticētu!» Viņu pārņēma nepa­tīkama .vientulības sajūta. Bikovs palūkojās atpakaļ uz tumšo «Hiusa» korpusu, paņēma automātu uz rokas un devās uz priekšu, pasteigdamies garām Jermakovam.

Tik . . . tik-tik … tik . . . — nedroši, tikko sadzirdami ietikšķējās dozimetra skaitītājs. «Nekas liels, nebūs vai­rāk par rentgena tūkstošdaļu,» viņš sevi mierināja un acumirkli aizmirsa to, sajuzdams zem kājām kaut ko cietu. Bikovs pieliecās, taustīdams ar brīvo roku. No rū­sainās, eļļainās žurgas cauri iztvaikojumu dūmakai slē­jās kaut kādi stūraini, dūņām aplipuši bluķi.

—           Kā jums, Aleksej Petrovič? — atskanēja Jerma­kova balss.

—           Pagaidām nekā . . . sevišķa, — Bikovs atsaucās, — viss kārtībā. Ļoti staigns. Zem kājām it kā akmeņi, it kā šķembas . . .

Slīdēdams un klupdams viņš sāka rāpties pāri neno­sakāmajiem bluķiem. Zem kājām šļakstēja, žļadzēja, čapstināja.

—    Stipri stieg? — Jermakovs jautāja.

—           Nē, — Aleksejs atbildēja un iestiga līdz jostas vietai.

«Ka tik nejauši nenoslīkstu . . .» smadzenēs pazibēja satraukta doma. Tai pašā mirklī automāta stobrs noskrapstēja pret ko cietu. Bikovs pārsteigts mēģi­nāja kaut ko saskatīt. Ceļu aizsprostoja grumbu­ļains, pelēks laukumiņš, kura šķautne lūzuma vietā spīguļoja.

—    Anatolij Borisovič! — viņš pasauca.

—    Jā?

—    Tālāk purvs ir asfaltēts.

—    Nesaprotu. Eju pie jums.

—    Es saku: tālāk purvs pārklāts ar asfaltu.

—           Vai tu murgo, Aleksej? — atskanēja Dauges sa­trauktā balss. Viņš kopā ar pārējiem komandas locek­ļiem stāvēja pie vaļējās lūkas un kāri tvēra katru izlūku vārdu.

—           Goda vārds, īsts asfalts! Vai arī kaut kas līdzīgs takiram mūsu tuksnešos.

Bikovs atmeta automātu uz muguras un atbalstījās ar rokām. Šļurkstēdams muklājs to palaida vaļā. Bikovs nostājās uz ceļiem, četrrāpus aizlīda projām no slīkšņas un piecēlās stāvus.

. . . Tik . . . tik-tik . . . tik . . .

—    īsts, izturīgs asfalts, Anatolij Borisovič. Es stāvu!

—           Varbūt tas ir krasts? — ar slēptu cerību balsī jau­tāja Jermakovs pienākdams.

—           Nezinu … nē, tas nav krasts. Tā ir it kā garoza virs purva.

Jermakovs noliecās.

—           Tās biezums apmēram trīsdesmit līdz trīsdesmit pieci centimetri, — viņš sacīja.

—           Es zinu, kas tas ir, — Krutikovs pēkšņi iejaucās. — «Hiuss» taču nosēdās, izmantojot fotoreaktoru . . .

—           Va velns! — Jurkovskis skaņi iegāza sev pa ķi­veri. — Tas taču . . .

—           Bez šaubām, saķepušas dūņas, — Jermakovs ap­stiprināja. — Fotoreaktors iztvaicēja no tām ūdeni, un izveidojās garoza. Bet «Hiuss» nosēzdamies to ielauza.

—           Liekas gan, — Bikovs piekrita. Viņš gāja gar slīk­šņas malu, ziņkāri raudzīdamies. — Plaša kā Sarkanais laukums, līdzena, var dejot. Tikai stipri saplaisājusi gan.

—     «Mazulītis» tiks pāri? — apjautājās Jermakovs.

Bikovs nevērīgi atbildēja:

—     «Mazulītis» visur tiks pāri.

. . . Tik-tik … tik … tik … tik .. .

—           Ko tad vairāk, biedri … Es griežos atpakaļ. Manu­prāt, komanda var kāpt ārā. Jurkovski un Spicin, do­dieties pie Bikova.

—    Tieši tā!