UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—     Aleksej Petrovič, ziņojiet par izlūkošanas rezultā­tiem.

Bikovs piecēlās.

—    Purvs, — viņš iesāka, — ļoti staigns purvs. Soļus desmit no «Hiusa» . . .

Bikovs stāstīja lēni, cenzdamies neizlaist nevienu sī­kumu, un ar rūgtumu nodomāja, ka, uzklausījis tādu zi­ņojumu, ģeoloģiskās pārvaldes priekšnieks nosauktu viņu par tūļu. Bet Jermakovs klausījās uzmanīgi, mudi­nādams māja ar galvu un palaikam kaut ko atzīmēja bloknotā. Bikovu mazliet pārsteidza fakts, ka komandie­ris, dzirdēdams par nepazīstamā dzīvnieka parādīšanos, neizrādīja ne mazāko ziņkārību un tikai pasmaidīja, kad Jurkovskis nepacietīgi sāka grozīties, acīm redzot, pro­testēdams, ka pārāk naturālistiski tiek aprakstīta viņa — Jurkovska izturēšanās sadursmē ar Venēras riebekli.

—    Tas ir viss, —• Bikovs nopūtās.

—    Tātad ar kājām gaisā … — Jermakovs atkārtoja.

—   Paldies, biedri Bikov. Sēdieties.

Dauge pamirkšķināja ar aci Bikovam un pamāja uz sadrūmušā «švauksta» pusi. Bikova seja pārakmeņojās, un viņš novērsās.

—    Tātad … — Jermakovs piecēlās, pataustīja ap­sēju un saviebās. — Rezumēsim visu, kas mums zināms. Visiem mums pilnīgi negaidot, «Hiuss» nosēdās purvā. Pēc maniem aprēķiniem, mēs atrodamies ne vairāk kā simt kilometru uz dienvidiem no Golkondas. Ne vairāk par simt. . . Attālums, kā redzat, nav liels. Citos apstāk­ļos mums pietiktu ar diennakti, lai to veiktu. Bet. ..

—    Tā gan, — Spicins nočukstēja.

—     … mēs sēžam purvā. Bez tam, ņemot vērā radio­lokācijas datus — tiesa, tie nav pilnīgi droši, — purvu apņem kalnu grēda, tas ieslēgts klinšu gredzenā, un šinī gredzenā neizdevās uztaustīt ne pēdas no kādas spraugas.

—    Vulkāns? — jautāja Dauge.

—    Iespējams, ka mēs atrodamies gigantiska dubļu vulkāna krāteri. Šim vulkānam jābūt ārkārtīgi dīvai­nam, jo dūņainā ūdens analīze rāda … — Jermakovs atvēra bloknotu: — Lūdzu, te būs. Smagā un pārsmagā ūdens maisījums aptuveni vienādā proporcijā.

Jurkovskis pietrūkās:

—    Tritija ūdens?

—    T2 0, — Jermakovs apstiprināja.

—    Bet. ..

—           Jā. Tritija pussabrukšanas periods ir tikai kadi div­padsmit gadi. Tas nozīmē …

—           Tas nozīmē, — Dauge nenocietās, — ka mūsu vul­kāns radies vai nu ļoti nesen, vai arī pastāv kāds dabisks avots, kas papildina tritija zudumus . ..

Kādam īsti vajadzēja būt dabiskajam avotam, kur ro­das pārsmagais ūdeņradis — ūdeņraža izotops, ko uz Zemes ražo speciāli iekārtotos reaktoros, Bikovs iedomā­ties nevarēja. Taču viņš klusēja un klausījās tālāk.

—           Tas vēl nav viss, — sacīja Jermakovs. — Krāte­ris — ja tas vispār ir krāteris — ir īsts bezdibenis. Vis­maz mūsu dzijuma mērītāji bija bezspēcīgi.

—           Kāds ir krātera diametrs? — Jurkovskis ātri jau­tāja.

-— Krāteris, acīm redzot, ir gandrīz apaļš, ta diametrs ap piecdesmit kilometru. «Hiuss» atrodas tuvāk tā zie­meļaustrumu malai: šinī virzienā no mums līdz grēdai pavisam tikai astoņi kilometri. Tāds ir stāvoklis, biedj-i.

Jurkovskis piecēlās, pieglauda matus:

—           Vārdu sakot, zem mums simtiem metru dziļa slīk­šņa. No mērķa mūs šķir simt kilometru, no tiem —- des­mit kilometru purva un klinšu grēda. Pareizi?

—    Jā, tāds ir stāvoklis, — Jermakovs pamāja.

—           Pusi purva veido tritija ūdens. Es atļaušos atgādi­nāt, ka tritijs sairstot emitē neitronus, bet neitronu apstarojums — es runāju par ilgstošu neitronu apstaro- jumu, — tas nepavisam nav medus, pat tad, ja ir speci­ālie tērpi.

—    Pilnīgi pareizi.

—           Taču . . . Bikovs apgalvo, ka «Mazulītis» tikšot pur­vam pāri. Bet kā būs ar klintīm?

—           «Mazulītis» visam tiks pāri, — Bikovs stūrgalvīgi atkārtoja. — Ļaunākajā gadījumā es klintis uzspridzi­nāšu.

—    Hm . . . Un tomēr es atzīstu par labāku nogādāt «Hiusu» drošākā vietā un tikai tad doties projām ar «Mazulīti». Ņemiet vērā . ..

Jurkovskis apsēdās.

—    Nedomāju, ka klintis vajadzēs spridzināt, — Dauge iesāka, — klinšu grēda nevar būt nepārtraukta. Mums nāksies pameklēt pāreju, un mēs to atradīsim.

—     Bez tam, lūdzu, ņemiet vērā, ka «Hiuss» nav do­māts horizontālam lidojumam, — sacīja Spicins. — Ļoti viegli ir kļūdīties un aizšaut tālāk par vairākiem tūk­stošiem kilometru. Mēs visi zinām, ko uz šīs mīļās pla­nētas nozīmē atmosfēras plūsmas. Un beigu beigās — labāk sēdēt purvā nekā gulēt uz klintīm . . .

Jurkovskis paraustīja plecus.

—    Cik es saprotu, — visu laiku klusējis, Krutikovs beidzot ierunājās, — runa ir par to, kas riskantāk: atstāt visu, kā ir, vai mēģināt aizvākties no purva. Vai esmu pareizi sapratis?

—    Kādas ir jūsu domas? — Jermakovs jautāja.

—    Ja Aļoša … tas ir, Aleksejs Petrovičs, galvo par «Mazulīti» un ģeologi galvo par «Hiusu», visu var at­stāt, kā ir.

—    Ko tas nozīmē — galvo par «Hiusu»? — Jurkovskis jautāja.

—    Tas nozīmē — ja viņi pierādīs, ka «Hiuss» neie- grims šinī bezdibenī un neapgāzīsies, — stūrmanis iebāza mutē tukšo pīpīti.

Jermakovs piecēlās.