UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Nogurušie, bet apmierinātie kosmonauti jokodami iekāpa «Hiusā».

Tomēr no gulēšanas nekas neiznāca. Kad viņi, novil­kuši speciālos tērpus, devās uz kopkabīni, lai uz ātru roku pavakariņotu, Krutikovs, kurš steidzīgi soļoja vi­siem pa priekšu, pēkšņi paslīdēja un visā sparā nosēdās uz grīdas.

—    Tā ir netikumam atbilstoša alga! — Jurkovskis svinīgi pasludināja.

—    Velns parāvis! — resnais stūrmanis pielēca kājās un paostīja delnu. — Kāds . . . kurš te izlējis šo draņķi?

—    Kādu draņķi?

—    Pagaidiet, biedri… — Jermakovs satraukts ieru­nājās. — Patiešām, kas tas ir?

Kopkabīnes grīdu klāja plāna sarkanīgu, caurspīdīgu gļotu kārta. Tikai tagad Bikovs sajuta asu, nepatīkamu smaku, kas atgādināja pūstošu augļu smirdoņu. Viņam sāka kost kaklā. Jurkovskis skaļi paošņāja, nosprauslo- jās un nošķavājās.

—    No kurienes tāda smirdoņa? — viņš jautāja, lūko­damies visapkārt.

Jermakovs pieliecās un uzmanīgi paņēma ar cimdu nedaudz gļotu. Kosmonauti neizpratnē saskatījās.

—    Kas te īsti noticis? — Dauge nepacietīgi vaicāja.

—    Skatieties! — Krutikovs norādīja uz bufeti. — Tur arī! Un tur!

No bufetes pavērtajām durtiņām nokarājās kaut kādu rūsganu pavedienu bārkstis. Kaktā pie ledus skapja bija redzams liels, rūsgans plankums. Uz galda aizmirstu šķīvi pārklāja rūsgani, pūkaini zirnekļa tīmekļi.

—    Vai patiešām pelējums?

Jermakovs, riebumā slaucīdams pirkstus kabatas laka­tiņa, pašūpoja galvu.

—    Par to mēs aizmirsām… — viņš nomurmināja.

—    A! — Jurkovskis paņēma no galda šķīvi, pašķieba to un ar riebumu nolika atpakaļ. — Es saprotu.

Viņš piegāja pie bufetes, tad noliecās pie plankuma blakus ledus skapim. Izbijies un izbrīnījies Bikovs se­koja viņam ar skatienu.

—    Kas noticis? — Dauge vēlreiz jautāja.

—    Jums taču teica, — Jurkovskis atbildēja. — Mēs nebijām piesardzīgi. Mēs ielaidām ienaidnieku savā cie­toksnī.

—    Kādu ienaidnieku?

—     Pelējumu . .. sēnītes … — Jermakovs noteica it kā pie sevis. — Mēs ievazājām «Hiusā» Venēras Iloras sporas, un te nu ir . . . Kā es varēju to piemirst? — Viņš spēcīgi saberzēja seju. — Tā, biedri. Lai nu paliek miegs un vakariņas! Jāapskata kuģis un rūpīgi jāizdezinficē ar ultraskaņu visas telpas. Pagaidām cerēsim, ka nav nekā bīstama . . . taču katram gadījumam pavēlu visiem nekavējoties iet zem dušas un norīvēties ar spirtu.

—    Varbūt vēlāk? — Jurkovskis jautāja.

—    Vēlāk arī. Bet tagad arī obligāti. Pie darba, pie darba!

Šī jaunā pārsteiguma samulsināti un komandiera balss svešādā skanējuma satraukti, kosmonauti stājās pie ap­skates. Dažās kabīnēs ādas polsterējumu klāja bālgani pūslīši kniepadatas galviņas lielumā. Polimēru polste- rējums nebija bojāts. Priekšmeti, kas saturēja mitrumu, bija apauguši ar pelējuma pavedieniem. Uz vilnas pa­klājiņiem dušu telpā, uz dvieļiem un palagiem bija iz­veidojušies pūkaini rūsganu tīmekļu pauguriņi. Kruti­kovs ar šausmām atklāja, ka bufetē visi nekonservētie produkti, to skaitā arī viņa iecienītā šķiņķa gabaliņš, pārvērtušies nejēdzīgās, brūnās pikās, kas izplatīja asu, pretīgu smaku. Tā bija īsta sērga, un katru kaktiņu nā­cās apstrādāt ar ultraskaņu.

—    Acīm redzot, vieglais ūdens vietējai mikrofaunai daudz labvēlīgāks nekā smagais, — Jurkovskis piezī­mēja.

—    Jā . . . diemžēl … — Jermakovs atturīgi atbildēja.

Bikovs katram gadījumaiif aplaistīja ar dezinficējošo šķidrumu ari visus automātus un granātas un nokāpa lejā, lai palīdzētu Daugem, kurš pārskatīja polietilēna sainīšus ar «mūžīgo» maizi. Maize nebija cietusi.

—    Vai tu nezini, kādēļ Jermakovs bija tik sa­traukts? — viņš jautāja.

—    Nezinu. Pats par sevi saprotams, daudz mierīgāk būtu bijis bez visa šī draņķa .. . Varu teikt tikai vienu: Jermakovs nav no tiem, kuri uztraucas nieku dēļ.

To Bikovs arī pats zināja. Galu galā Jermakovs ap­mierināja viņa ziņkāri. Kad pēc trim stundām neizsa­kāmi nogurušie «Hiusa» komandas locekļi beidzot sa­nāca kopkabīnē, lai iebaudītu, «ko dievs devis», kā ar rūgtu sarkasmu izteicās Krutikovs (gaļas buljonu un šo­kolādi), komandieris, nelūkodamies nevienā, sacīja:

—    Pirms pieciem gadiem amerikāņu zvaigžņu kuģa «Astra-12» komanda, kas bija izcēlusies uz Kalisto, piecpadsmit stundu laikā gāja bojā no nezināmas slimī­bas. Domāju, ka ar mums nekas tamlīdzīgs neatgadīsies. Man ir pamats tā domāt. Un tomēr . . . esiet uzmanīgi. Tiklīdz jūtat mazāko savārgumu, nekavējoties ziņojiet man.

Brīdi viņš klusēja, bungodams ar pirkstiem pa galda virsu, tad piebilda:

—    Pēc vakariņām — mazgāties, aprīvēties un gulēt! Jūsu rīcībā ir septiņas stundas miega. Jūs, biedri Kruti- kov, lūdzu, ienāciet pie manis.

—    Pašreiz es ar baudu iedzertu glāzīti konjaka, — Bi­kovs nočukstēja.

Dauge īsi nopūtās.

SARKANAIS UN MELNAIS