UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Tātad «Hiuss» paliks tepat, — viņš stingri no­teica. — Mēs ar Daugi izdarījām nepieciešamos mērīju­mus, un, kā man šķiet, kuģis stāv pietiekami stabili. Katrā ziņā, lietojot Mihaila Antonoviča teicienu, risks nogrimt slīkšņā nav lielāks par risku nokrist uz klintīm, mēģinot mainīt vietu. Tātad «Hiuss» paliek šeit.

Bikovs pašķielēja uz Jurkovski. Tas pat aci nepa­mirkšķināja.

—    Tālāk. «Hiusu» nevar atstāt bez uzraudzības. Tā­pēc ar «Mazulīti» ceļā dosies pieci vīri. Viens no pilo­tiem paliks.

Spicins sarāvās un bažīgi paskatījās uz Jermakovu. Krutikovs izņēma pīpīti no mutes.

—    Par «Hiusa» pastāvīgo dežurantu es atstāju Kru- tikovu. Iebildumu nav? Es domāju, būtisku iebildumu . ..

Platajā, labsirdīgajā stūrmaņa sejā skaidri varēja la­sīt, ka iebildumi viņam ir, taču, diemžēl, tie nav bū­tiski.

—    Lieliski. Nezaudēsim laiku, biedri. Mums jāizbrauc tuvākajās divdesmit četrās stundās. Tiesa, pēc Venēras laika pašreiz ir vakars un startēt nāksies naktī, tomēr es nedomāju, ka tumsa mūs traucēs vairāk, nekā šobrīd traucē migla. Iekodīsim, biedri . . .

—    … ko dievs devis, — Krutikovs nopūtās.

—    … un ķersimies pie «Mazulīša». Vai jautājumi ir?

Apspriede beidzās. Bikovs ievēroja, ka visi cits par

citu sirsnīgāk centās izteikt savu līdzjūtību Krutikovam, kuram patiešām bija ļoti nelaimīgs izskats. Jurkovskis ielēja viņam kakao, Dauge ik brīdi noņēma no viņa tērpa neredzamas pūciņas, Spicins speciāli viņam atvēra kārbu ar attaukotu desu.

—    Pie viena, — iedūris dakšiņu aukstas, vārītas vis­tas gabalā, sacīja Jurkovskis, — ir visai izdevīgi, ka no «Hiusa» kupola līdz purva līmenim ir tikai daži metri. Mums nevajadzēs noņemties ar bloku sistēmu, kurā es, atklāti sakot, tā arī ne velna nesaprotu.

—     Sīkums, — Dauge paziņoja, — tas nav nemaz tik sarežģīti, un tev, Vladimir, vēl būs izdevība ar to iepa­zīties, kad mums būs jāuzvelk «Mazulītis» atpakaļ. Bet tagad, protams, tā ir mūsu laime . . . Tavas domas, Alek­sej?

—    Vienā rāvienā, -— Bikovs pilnu muti nobuldurēja.

Patiesi, «Mazulīti» nolaida «vienā rāvienā». Kontei­nera priekšējo sienu nocēla, un Bikovs svinīgi lūdza biedrus atgriezties kesona telpā.

—    Tā būs . . . khm . . . drošāk, —- viņš nenoteikti un izvairīgi sacīja.

Izbrīnā uzsmaidījuši cits citam, kosmonauti paklau­sīja.

Bikovs aizšāva visas «Mazulīša» lūkas, nosēdās pie vadības pults un uzlika pirkstus uz taustiņiem. «Mazu­lītis» ierūcās un klusītiņām nožvadzināja ar kāpurķē­dēm. «Bet tagad …» Bikovs nodomāja, «tagad mēs vi­ņus pārsteigsim.» Dzinējs apdullinoši ierēcās, un «Mazu­lītis» ar lēcienu devās uz priekšu. Kosmonauti ierau­dzīja, ka plats, tumšs ķermenis, dārdēdams un metāliski šķindēdams, pazibēja un ienira miglā. «Hiuss» salīgojās kā laiva uz ūdens. Purvs iedrebējās no smagā trieciena. Kāpurķēdēm čerkstot pret asfalta garozas gabaliem, transportieris izrāpās no slīkšņas, negaidīti viegli ne īsti aizpeldēja, ne īsti aizvēlās, šļākdams sev apkārt dūņu šaltis, apmeta mazu loku un atkal sastinga pie «Hiusa» lūkas. Starmeša spoži baltā gaisma apspīdēja virmojošo izgarojumu mākoņus.

—    Meistars! —Jurkovskis nomurmināja.

Krutikovs sajūsmā sasita plaukstas. Garš, neveikls

stāvs kā pelēks rēgs izauga pie lūkas, piespieda rokas pie sāniem, un austiņās nočīkstēja kokaina balss:

—    Biedri komandieri, «Mazulītis» sagatavots brau­cienam!

Ja var runāt par sporta garu profesijā, tad Bikovs vienmēr bija mazliet sportists. Katrā ziņā viņa lēcieni bez ieskrējiena ar kāpurķēžu transportieriem ierindoja viņu virtuozu vadītāju pirmajās vietās. Viņš to zināja un bija lepns uz to. Doma «pārsteigt» biedrus viņam iešāvās prātā pavisam pēkšņi, kad viņš darbojās pie konteinera priekšsienas. Bikovs vēl nezināja, kā pret šo akrobātisko numuru izturēsies komandieris, un tas viņu mazliet satrauca. Taču Jermakovs tikai paspieda viņam roku.

—    Jums, Aleksej Petrovič, tomēr vajadzēja mūs brī­dināt.

—    Tas nav iespējams, — Spicins iesmējās. — īsts meistars vienmēr ir drusciņ arī burvju mākslinieks. Vi­ņam taču jāsaņem kāds gandarījums par savu meista­rību!

Sākās «Mazulīša» piekraušana. Kosmonauti strādāja vairākas stundas bez pārtraukuma, stiepjot kastes ar pārtiku un ierīcēm, neilona maisus ar paskābinātu, vita- minizētu ūdeni no glabātavām uz kesonu un nO tā uz transportiera lūkām. Pāri purvam nolaidās nakts, un necaurredzama tumsa klāja visu apkārtni. No melnās miglas plūda dobjas, baismīgas skaņas. Tikko dzirdami, bet nepārtraukti un neatlaidīgi tikšķēja dozimetru skai­tītāji: . . . tik . .. tik-tik . . . tik . . .

Beidzot viss bija galā. Bikovs ar Jermakovu vēl pē­dējo reizi apskatīja transportieri, sākot ar periskopiem un beidzot ar kāpurķēdēm, parakņājās dzinēja telpā, pārbaudīja, vai krava, kas aizņēma gandrīz visu brīvo telpu pasažieru nodalījumā, ir kārtīgi nostiprināta, un tad izrāpās ārā. Pārējie viņus jau gaidīja, un mitrais sili- keta tērpu audums atmirdzēja starmeša gaismā.

Bikovs cieši noslēdza lūkas. Jermakovs pavēlēja:

—    Tagad visi — gulēt! Pēc ceturtdaļstundas pārbau­dīšu.