UGUNS cikls

— Pasaki, Dar, — viņš piepeši jautāja, — kur gan rodas šis tvaiks, ja pilsēta ir pamesta un elektrosta­cija acīmredzot nedarbojas? Es saprotu, ka tādas vienkāršas ierīces kā svira un vārsts ilgi var sagla­bāties nebojātas, bet no kurienes varētu rasties ener­ģija?

—  Visapkart ir daudz tvaika, — norādīja Dars. — Vai viņi nebūtu varējuši ierakties tik dziļi pazemē, lai piekļūtu tai pašai ugunij, kas liek darboties vulkā­nam un sakarsē ūdeni ciematā?

Krūgera seja mazliet apmācās, aptverot, ka viņam pašam būtu vajadzējis to iedomāties.

—   Vienalga, — viņš teica, — man šķiet, tur va­rētu būt tikai noteikts daudzums tvaika. Kāpēc mēs nevarētu uz jutīgā grīdas posma atstāt dažus ak­meņus un pagaidīt, kamēr tvaiks izbeidzas?

—   Nu jau gan labu brīdi strūkla ir tikusi palaista un atkal apturēta, tomēr nav ne zīmes, ka tvaika kļūtu mazāk. Tomēr, manuprāt, tas varētu arī būt iespējams. Katrā ziņā, ja noliksim tur kādu sma­gumu, vairāk laika tērēt mums nevajadzēs un mēs varēsim atgriezties pie darba. Darīsim tā!

—   Tur mēs abi neesam vajadzīgi. Būšu tūlīt at­pakaļ.

Atgriezies tunelī, Krūgers pavēla vienu no pames­tajiem akmeņiem uz lamatu pusi, līdz izdzirda, ka tas nokļuvis pietiekami tālu; un nepagāja ne divas minū­tes, kad viņš bija atkal atpakaļ pie Dara.

Tā bija īsta likteņa ironija, ka ^vienīgais viņu nolū­kiem šķietami noderīgais koks atradās tik tālu no tu­neļa, cik vien bija iespējams. Tā kā no gaušanās nekāda labuma nebūtu, abi ķērās pie darba ar saviem mazajiem asmenīšiem. Koksne bija mīkstāka nekā priedei, bet pat tad vajadzēja ilgu laiku, lai dabūtu pušu koka septiņas collas resno stumbru. Vairākas reizes viņi atpūtās un vienreiz pārtrauca darbu, lai kaut ko nomedītu un paēstu, iekams koks bija dabūts gar zemi.

Sā koka zari bija sakārtoti tā, ka tas drusku līdzi­nājās daudzkārtainam lietussargam, un starp atse­višķajām zaru kārtām bija četru piecu pēdu atsta­tums. Viņi* nolēma atstāt dažus resgalim un dažus tievgalim tuvākos zarus, lai tie noderētu par «kājām» vidusdaļas un «tilta» lietotāju noturēšanai virs ze­mes. Krūgers nejustos pārsteigts, ja šis darbs būtu prasījis veselu gadu, bet viņu apņēmība un pieaugošā veiklība deva augļus — pagāja tikai dažas Zemes dienas un stumbrs jau bija sagatavots ievilkšanai tu­nelī. Visu šo laiku tvaika gaudoņa nebija mitēju­sies — nevajadzēja nemaz iet uz tuneli, lai pārbau­dītu sprauslas darbību. Ja arī skaņa varbūt kļuva klusāka, tad gan tikai pamazām, tā ka strādājot ne viens, ne otrs to nepamanīja, un vienīgi pēkšņi iestā­jies pilnīgs klusums spēja piesaistīt viņu uzmanību.

Tas notika tieši mirklī, kad viņi sāka vilkt baļķi uz tuneli. Kādu brīdi svelpjošās rūkoņas atbalss vēl klīda pa krāteri, tad kļuva pavisam kluss. Dars un Krūgers saskatījās un, ne vārda nepārmijuši, skrie­šus metās uz tuneļa ieeju.

Par spīti īsākajām kājām, Dars sasniedza to pir­mais; pamežs bija pietiekami rets, lai Dars tiktu tam cauri diezgan viegli, turpretim Krūgeram ceļš bija jāizcīna. Tuneļa grīda bija mitra no gandrīz verdoša ūdens strūkliņām, kas acīmredzot, tvaikam konden­sējoties uz sienām un griestiem, bija satecējušas aiz­ritējušajās pārdesmit' stundās. Gaiss tunelī bija el­pojams vienīgi caurvēja dēļ, kurš vilka no -bedres; virmojošajā miglā varēja redzēt tikai dažus jardus tālu, Gaisa strāva vilka miglas priekškaru sev līdzi, un viņi soli pa solim devās uz priekšu un drīz sa­sniedza netālu no grīdas bīstamās plāksnes atstāto akmeņu kaudzi.

—  Mirkli pastāvēsim un paskatīsimies, vai uz plāk­snes uzliktais akmens vēl ir savā vietā; varbūt tvaika strūkla to aizskalojusi — tas nebija sevišķi smags.

Dars pie sevis nodomāja, ka piecpadsmit mārciņu smagu akmeni nu gan nevarētu izkustināt no vietas tikai tvaika strūkliņas tunelī, tur būtu vajadzējis ko vairāk, tomēr apstājās. Pietika ar pāris mirkļiem, lai redzētu, ka akmens vēl aizvien ir savā vietā; acīm­redzot vārsts ari tagad bija vaļā, un strūklu tātad bija apturējis kas cits. Mazliet nedroši Krūgers pār­vietoja savu svaru uz priekšu, kamēr atradās blakus akmenim. Nekas nenotika, un kādu bridi ceļabiedri domīgi raudzījās viens uz otru. Abiem prātā bija viena un tā pati iespēja.

Neviens no abiem nezināja neko sīkāk par tvaika vārsta vadības sistēmu. Iespējams, ka bija vairāki drošinātāji tā aizvēršanai pirms visa tvaika krā­juma izsīkšanas un tos varbūt bloķē vēl citi releji. Bažas radīja tas, ka šīs sistēmas radītāji nebija cil­vēki un, kā varēja spriest, nebija arī Dara rases pie­derīgie; nebija iespējams uzminēt, kādu konstrukciju viņi būtu varējuši uzskatīt par vissaprātīgāko.

—  Man šķiet, to var pārbaudīt tikai vienā veidā, Dar. Labāk būs, ja ļausi man iet pirmajam; es var­būt izturēšu nelielu tvaika devu, ja viss sāksies no jauna, bet, spriežot pēc tavu skolotāju stāstītā, nevar paredzēt, ko tvaiks varētu nodarīt tev.

—   Tā ir, tomēr es sveru mazāk. Varbūt būtu labāk, ja es ietu pirmais?

—- Kāds no tā labums? Ja arī tev izdosies tikt pāri, mēs tomēr nezināsim, kā būs ar mani. Esi tikai ga­tavs zibens ātrumā sekot man, ja man veiksies!