UGUNS cikls

—   Vai jūs lietojat gaismas uzliesmojumu sig­nālu — kaut ko tādu, ko planierists noteikti pazītu?

—   Nē.

—  Tad mums atliek tikai cerēt, ka nemitīgā mir­gošana padarīs viņu ziņkārīgu.

Runājot Krūgers'sāka grozīt spoguli. Kad planiera manevri skaidri'liecināja, ka tā vadītājs ievērojis uzliesmojumus, Dars Langs Ans neslēpa savu pār­steigumu. Krūgers izlikās, ka notikums būtu pavisam ikdienišķs — galu galā, viņš taču vēl bija tik jauns.

VIII LIDOJUMS

Planieris nenolaidās; tā pilots bija pārāk piesardzīgs, lai nosēstos. Vienalga, kas arī zibinātu krastā, pla­niera pacelšanās katapultas jau nu tur noteikti ne­bija, un, nolaidies zemē, viņš turpat arī paliktu. Vi­ņam bija vedamas savas grāmatas, un viņš nebūt nevēlējās ar tām riskēt. Tomēr planierists pārslīdēja pāri ceļotājiem pietiekami zemu, lai ieraudzītu Daru un Krūgeru un apmulstu, tāpat kā Dars, pirmoreiz redzēdams jaunekli.

Viena no planiera priekšrocībām ir tā klusais lido­jums. Sī lidaparāta īpašība kopā ar abiormeniešu ne­ticami aso dzirdi deva iespēju planiera pilotam pār­mīt dažus vārdus ar Daru. Saruna bija saraustīta — viņi sakliedzās, kad lidaparāts slīdēja lejup, un ap­rāva sarunu, kad tas bija pārtraucies ceļiniekiem pāri mežmalas virzienā, kur, augšupnesošās gaisa plūs­mas nests, tas atguva zaudēto augstumu, lai vēlreiz atkārtotu lidojumu viņiem pāri. Beigu beigās Dars bija paspējis paziņot planieristam vissvarīgāko — kur atrodas grāmatas.

—   Es saprotu, — pilots beidzot uzsauca. — Es tur­pināšu ceļu, nodošu savu kravu un tavu ziņojumu. Jūs labāk palieciet uz vietasl Vai vēl ko vajadzētu pateikt skolotājiem?

—  Jā. Par maņu ceļabiedru. Tu jau redzi, ka viņš nav mūsējais. Viņš zina daudz tāda, par ko nav rak­stīts grāmatās; viņam vajadzētu pašam ierasties pie skolotājiem.

—  Vai viņš prot runāt?

—   Jā, kaut arī ne .īsti labī. Viņam ir savi vārdi, citādi nekā mūsējie, un viņš visus mūsu vārdus vēl nav iemācījies.

—  Vai tu zini kādus viņa vārdus?

—  Jā, dažus.

—  Tad varbūt vislabāk būtu, ja mēs aizvestu arī tevi. Tā ietaupīsies laiks, un tā vairs nav daudz.

—   Neesmu pilnīgi drošs, tomēr man liekas, ka viņš nemirs īstajā laikā — viņš pats domā, ka dzīvos ilgāk. Varbūt nevajadzēs steigties.

Viens no biežajiem sarunas pārtraukumiem ļāva šai informācijai iespiesties pilota atmiņā. Vēlreiz lidodams garām, viņš uzsauca:

—   Katrā ziņā paliec pie viņa. Es paziņošu visu, ko tu man stāstīji, un kāds no mums atgriezīsies pa­teikt tev skolotāju lēmumu. Notikumus varētu paāt­rināt, ja jums izdotos uztaisīt provizorisku katapultu četrvietīga planiera palaišanai, jo iespējams, ka visas pārvietojamās ir jau izjauktas.

Pilots aizlidoja viņiem garām un sāka mest lokus, nepārprotami vēlēdamies atgūt augstumu. Dars pie­vērsās Krūgeram un atbildēja uz viņa jautājumiem par tiem sarunas fragmentiem, kurus viņš vai nu ne­bija dzirdējis, vai arī nebija sapratis.

—   Man bija aizdomas, kurām līdz šim tomēr ne­spēju noticēt, — Krūgers beidzot ieminējās.

—   Kādas aizdomas?

—   Ka «laiks», kuru tu tik bieži piemini, nozīmē ta­vas dzīves galu. Kā iespējams, ka tu zini, kad mirsi?

—   Es to esmu zinājis visu mūžu, tā ir daļa no zi­nāšanām, kas ierakstītas grāmatās. Dzīve sākas, tur­pinās noteiktu laiku un tad beidzas. Tāpēc grāmatām jānokļūst Ledus Cietoksnī, lai tās palīdzētu skolotā­jiem, apmācot citus, tos, kas dzīvos pēc mums.

—  Tu domā, ka visi mirst vienā un tai pašā laikā?

—       Protams. Praktiski visi arī sāk dzīvot vienā laikā, izņemot nedaudzus, kuriem gadās kāda ne­laime un jāsāk dzīve no jauna.

—   Kā jūs mirstat?

—       To mēs nezinām, kaut gan skolotāji varbūt zina. Viņi vienmēr ir pateikuši mums laiku, kad mirsim, bet nekad ne — kā.

—   Kas īsti ir šie skolotāji?

—       Nu, tie nav tādi kā pārējie. Tie ir… tie ir sko­lotāji. Tas ir, viņi izskatās gan tādi paši, tikai ir daudz lielāki… lielāki pat par tevi.

—       Vai tu atšķiries no viņiem vēl ar kaut ko tādu, ar ko tu neatšķiries no manis?

—       Viņi visi ir tieši tādi paši kā es, izņemot lielo augumu … un, protams, viņi zina ļoti daudz.

—       Un viņi turpina dzīvot no vienas paaudzes uz otru, tas ir, visu laiku, kamēr dzīvo ar tevi reizē dzimušie, un vēl arī tad, kad sāk dzīvi jūsu pēcteči, bet visi citi, kas nav skolotāji, mirst, kad pienāk laiks?

—  Tā saka viņi, un tā rakstīts grāmatās.

—   Cik ilgi jūs parasti dzīvojat?

—       Astoņsimt trīsdesmit gadu. Tagad mēs esam astoņsimt sešpadsmit gadu veci.