UGUNS cikls

Krūgers pārdomāja dzirdēto, mazliet galvā parē­ķināja un mēģināja iedomāties, kā justos viņš, zinā­dams, ka atlikuši nepilni deviņi mēneši līdz nāvei. Jauneklim bija skaidrs, ka tas viņu satrauktu, tomēr Dars Langs Ans, šķita, to uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu. Krūgers prātoja, vai viņa mazais draugs tomēr nelolo slepenu vēlēšanos nodzīvot .ilgāku laika sprīdi. Jautāt viņš neuzdrošinājās — likās, ka tas varētu būt Joti delikāts temats. Un Nilss ļāva*Daram ievirzīt sarunu viņam vēlamā gultnē. Beidzot Krū­gers atskārta, ka, jādomā, mazais planierists nožēlo viņu, jo Nilss nezina, kad beigsies viņa dzīve; lai gan trūka atbilstošu vārdu savu izjūtu izteikšanai — ku­ras arī bija mazliet par abstraktām, lai tās precīzi izskaidrotu —, jauneklim radās noteikta pārliecība, ka Dars nepavisam nevēlētos atrasties šādā situācijā.

—   Gana par to spriedelēts.

Arī Dars, kā likās, juta, ka saruna tuvojas robežai, kuras šķērsošana varētu būt nepatīkama viņa ceļa­biedram.

—   Planierists ieteica mums uztaisīt katapultu, lai tevi varētu pacelt gaisā ar planieri. Mums vajadzētu vismaz sākt darbu pirms viņa atgriešanās. .Patiesību sakot, nepieciešami tikai balsti, troses viņi noteikti atvedīs līdzi.

—   Kā darbojas katapulta?

Dars izskaidroja. Acīmredzot tā bija ļoti liela, «pāraugusi» kaķene. Darbus sarežģīja, pirmkārt, tas, ka pati katapulta jānovieto tā, lai planieri iesviestu pietiekami vienmērīgā augšupnesošā gaisa plūsmā, un, otrkārt, tās balsti, pie kuriem tiks pieāķēta tauva, jānostiprina tā, lai tie pilnīgi droši izturētu slodzi; pēkšņi no zemes izrautu pavirši sastiprinātu baļķu jūklis, kas triektos virsū planierim, visu neticami sa­režģītu. Jūras krastā nebija grūti tikt galā ar pirmo priekšnoteikumu, turpretim otra izpildīšanai bija ne­pieciešama pieredze. Darbs, patiesību sakot, bija vieg­lāks, nekā būvējot plostu, jo lietojamās koka detaļas bija daudz tievākas. Krūgers pēc sīka Dara apraksta vairumu no tām izdrāza ar savu nazi; mazais iedzim­tais tās ātri un prasmīgi nostiprināja.

Arēna, laiski riņķodama virs apvāršņa, rādīja, ka laiks steidzas, bet neviens no strādātājiem to sevišķi neievēroja. Viņi pārtrauca darbu vienīgi, lai medītu, paēstu un atpūstos, bet Krūgers tā arī īsti nezināja, cik ilgs laiks paies, kamēr viņu ieraudzītais planieris aizlidos līdz ledus cepurei, noorganizēs glābšanas ekspedīciju un atgriezīsies pie viņiem. Katrā ziņā tam vajadzēja mazāk par gadu — starplaikā starp šiem diviem notikumiem viņi ne reizi nebija redzējuši Tīru —, taču, kad pirmais planieris atslīdēja pāri jūrai, katapulta bija jau gatava.

Lidaparāts nolaidās diezgan tuvu pie katapultas. Nākamajā pusstundā tam sekoja vēl divi, un no katra izkāpa pa pilotam. Dars iepazīstināja Krūgeru ar viņiem; visi trīs bija Dara paziņas. Ne tad, ne arī vēlāk Nilss nespēja tos atšķirt citu no cita; viņš ap­mulsis atskārta, ka nepazītu arī Daru, ja uz viņa drauga siksnām nebūtu pazīstamo traipu, plaisu un skrambu, un arī signalizācijai lietoto dzelzs sprādžu. Pārējiem bija šādi tādi metāla nieki, tomēr tie kal­poja citām vajadzībām; likās, ka viņu siksnu sprā­dzes bija no kāda kaulam līdzīga materiāla.

Pilotu vārdi bija Dars Ens Vajs, Rī Sans So un Dars Tū Kens. Krūgers bija norūpējies, aptverdams, ka daudzo Daru dēļ turpmāk vairs nevarēs atļauties ērtības labad pa paradumam saīsināt drauga vārdu. Viņš prātoja, vai vārdi varētu nozīmēt kādu radnie­cību, kaut gan pēc Dara Langa Ana stāstītā tas šķita neticami.

Viens no planieriem bija krietni lielāks par pārē­jiem diviem. Krūgeram likās, ka tas ir pirmā pilota pieminētais «četrvietīgais» lidaparāts. Dars Langs Ans piesauca Nilsu pie tā, un visi sāka apspriesties, kā vislabāk tajā ievietot relatīvi milzīgo cilvēku. Va­dītāja sēdeklis, protams, bija jāatstāj savā vietā pilotam; ja pārējos trīs gluži vienkārši izņemtu, Krū­geru balstītu tikai trauslais fizelāžas apvalks. Pro­tams, neviens sēdeklis nebija pietiekami liels Krū­geram, kaut arī no cilvēka redzes viedokļa to veids bija gluži saprātīgs. Galīgais atrisinājums bija no tieviem zariem pagatavots pinums, kas drīzāk gan atgādināja matraci nekā sēdekli. Tas likās pietiekami izturīgs, lai Nilss neizkristu cauri apšuvumam, un diezgan viegls, lai atbilstu visām stingrajām planiera līdzsvara prasībām, pret kurām jauneklis jau tā maz­liet grēkoja ar savu apjomīgo ķermeni.

Krūgers noprata, ka starp vienas rases bojā ejas brīdi un nākamās parādīšanos paiet zināms laiks, bet, kad viņš par to apjautājās, neviens nespēja viņam atbildēt. Trīs jaunieradušos abiormeniešus jautājums izbiedēja, un likās, ka no šā brīža viņi Nilsu uzska­tīja par vēl lielāku ērmu, nekā to varētu attaisnot pat viņa vispāratzītais dīvainais izskats. Tāpēc lielā pla­niera pilotam nebija iebildumu, ka lidaparātu, kamēr uz tā atrodas Krūgers, vada Dars.

Kad viss bija tiktāl nokārtots, Dars apjautājās, kur varētu atrasties pārējie planieri. Vai varbūt reidam uz ciematu, kurā aizturētas viņa grāmatas, paredzēta tikai šī grupa vien? Rī Sans So atbildēja: