UGUNS cikls

— Iespējams, ka mēs netiksim galā pirms tum­sas, — viņš pēkšņi teica. — Man drīz vajadzēs no­sēsties, un lidojumu varēsim turpināt tikai pēc saules lēkta.

Krūgers izbrīnījies paskatījās uz zilo zvaigzni, ku­rai krietnu laiku nebija pievērsis sevišķu uzmanību. Kā likās, Daram bija taisnība. Arēna bija noslīdējusi gandrīz līdz pašam apvārsnim viņiem aiz muguras, mazliet pa labi no planiera kursa, un lēnām rietēja. Krūgers mēģināja izmantot šo faktu, lai noteiktu, kurā vietā uz planētas viņi atrodas; tam vajadzēja kaut ko nozīmēt, jo viņš zilo sauli pie debesīm bija redzējis pastāvīgi vairāk nekā sešus Zemes mēnešus. Viens šķita skaidrs: Tīra šogad neuzlēks. Viņi bija pārvietojušies uz Abiormenas «tumšo pusi». Un le­dus cepure pēkšņi šķita gluži labi iederamies šai ainavā.

Tomēr, vadoties pēc rietošās zvaigznes ceļa leņķa, Krūgers sprieda, ka tā neienirs sevišķi dziļi aiz ap­vāršņa. Viņš par to ieminējās Daram.

—  Tik tumšs taču nekļūs, ka nevarēs redzēt, vai ne? — viņš jautāja.

—  Nē, bet mēs parasti nelidojam, ja pie debesīm nav nevienas no saulēm, — Dars atbildēja. — Verti­kālās gaisa strāvas kļūst retākas un grūtāk pamanā­mas pat tuvumā. Tomēr darīšu, ko spēšu, lai mēs no­kļūtu līdz Cietoksnim pirms saules rieta; man nav lielas vēlēšanās piecpadsmit vai divdesmit stundu no­sēdēt kāda pakalna virsotnē.

Tam Krūgers no sirds piekrita.

Bija grūti pateikt, kas īsti notiek ar zvaigzni, jo planieris bieži un strauji mainīja augstumu, tomēr nebija šaubu, ka tā riet. Izzūdošā zvaigzne bija piesaistījusi Nilsa uzmanību tik cieši, ka viņš vairs nevēroja ainavu lejā, ko citādi būtu darījis, un ledus cepure bija redzes laukā jau labu laiku, iekāms viņš to pamanīja. Un tad Nilss neko citu vairs vispār ne­redzēja.

Liela upe, kas zem viņiem tecēja uz tagad jau tālo jūru, bija pirmais viņam acīs iekritušais tās vēstne­sis. Pievērsis skatienu upei, viņš ieraudzīja, ka tā iz­tek no milzīga, gandrīz līmeniskajos Arēnas staros rožaini mirgojoša vaļņa piekājes. Krūgeram vaja­dzēja vairākas sekundes, lai atskārstu, ka valnis ir ledāja pamatne. Upes izteka atradās tālāk zemes iekšienē, tikai tur tā bija ledus upe. īstenībā tuvāk kontinenta centrālajai daļai kalni kļuva augstāki, to­mēr šobrīd Krūgeram likās, ka tie sarūk, jo to pamat­nes bija apraktas, kā šķita, gadsimtiem ilgi krātā sniegā. Cik tālu vien sniedzās skatiens no planiera lidojuma augstākā punkta, pletās ledus lauks. Vai­rumu ledus blāķu savaldīja lielie kalni, kas bija iz- urbušies tiem cauri, tomēr gar malām ledus brīvi slī­dēja lejup un centās atrast ceļu uz okeānu. Cepures malā ledus noteikti bija tūks'toš vai pat vairāk pēdu biezs; Krūgers prātoja, cik biezs gan tas varētu būt dziļāk kontinentā.

Ledus lauks liecināja, ka viņi vairs nevarētu būt tālu no mērķa; ja nebūtu bijis nepieciešams, Dars ne­būtu lidojis tik tuvu daudzu lejupnesošu gaisa strāvu avotam. Kad Krūgers pajautāja pilotam, tas atbil­dēja apstiprinoši.

— Mēs noteikti paspēsim. Vēl apmēram divas rei­zes jāpaceļas uz augšu, ja atradīšu pietiekami labas augšupnesošās strāvas, un atlikušo ceļu varēsim slī­dēt lejup.

Jauneklis atturējās viņu vēl vairāk traucēt un aiz­rautīgi vēroja ainavu lejā, kur mežu nomainīja sniega un ledus lauki un augsnes kārta pārvērtās par meln- pelēku, baltām svītrām sašvīkātu klintāju.

Beidzot planierists pamāja ar roku, un jauneklis, paskatījies viņa nerādītajā virzienā, ieraudzīja tālu augšā kāda kalna nogāzē līdzenu laukumu — jā­domā, dabisku terasi. Tā nevarēja būt nekas cits kā viņu nolaišanās vieta. Ieleja zem viņiem bija pilna ar ledu — šļūdoņa daļu, kura neizkususi un nesadru- pusi bija noslīdējusi krietnas desmit jūdzes lejāk. Te­rase bija apmēram kā kāpņu laukums — gar tās malu vīdēja vairākas ieejas milzīgos tunejos; šķita, ka tie ved dziļi kalna iekšienē. Vairāku spārnotu priekšmetu apveidi ieeju tuvumā neatstāja nekādas šaubas par šīs terases uzdevumu.

Krūgeram šķita, ka viņi varētu nolaisties no paš­reizējā atrašanās punkta, tomēr Dars Langs Ans ļabi pazina-negantās lejupnesošās gaisa strāvas terases malā, kad saule neapspīd krauju, un izmantoja pē­dējo iespēju pacelties augstāk. Planieris divas trīs minūtes riņķoja, pēdējo Arēnas staru apspīdēts, un novērotāji no terases droši vien varēja to redzēt.

Tad zvaigzne nozuda aiz kalna smailes un zem planiera priekšgala izpletās terase. Dars planēja pāri gludajam laukumam un, kad planieris bija vairs tikai kādas piecsimt pēdas virs laukuma, izdarīja divus asus pagriezienus, lai zaudētu augstumu, un viegli kā spalviņa nosēdās pie viena tuneļa ieejas. Krū­gers, pēdējā augstuma uzņemšanas laikā gandrīz vai ragā sasalis, laimīgs izstreipuļoja no planiera un pa­teicīgs satvēra krūzi ar ūdeni, ko viņam tūlīt pa­sniedza viens no sagaidītājiem.

Acīmredzot viņi bija gaidīti — un tas bija dabiski, jo pārējie planieri droši vien bija ieradušies jau sen.