UGUNS cikls

Skolotāji izrādīja Krūgeram Ledus Cietoksni ļoti sīki — sīkāk, nekā jebkad bija izdevies redzēt Daram Langam Ānam. Alas kalnā bija tikai priekšposteņi; galvenā nometne bija dziļi pazemē jūdzēm tālu zemes iekšienē. Vairāki tuneļi savienoja to ar tādām pašām nolaišanās platformām kā tā, uz kuras tika nolaidies viņu planieris. Pazemē bija bibliotēkas, kurās viņi ieraudzīja pa visu Abiormenu izkaisīto pilsētu piesū­tīto grāmatu kaudzes; šeit grāmatas reģistrēja un sakārtoja nākamajai sadalei. Kad Skolotājam pajau­tāja, kad notiks šī sadale, viņš bez izvairīšanās at­bildēja:

—   Nākamā dzīve sāksies apmēram četrsimt gadu pēc šīs dzīves beigām. Tad desmit gadu laikā pilsē­tās atkal atgriezīsies jauni iedzīvotāji un sāksies to izglītošana.

—   Tātad jūs esat jau sākuši atstāt pilsētas. Vai visi jūsējie ierodas nomirt šeit?

—  Nē. Mēs nepametam savas pilsētas; tās ir ap­dzīvotas līdz pašām beigām.

—   Bet tā, ko atradām mēs ar Daru Langu Anu, bija pamesta!

—   Tā nav mūsu pilsēta. Ne tās kaimiņos esošā cie­mata iedzīvotāji, ne arī skolotāji nav mūsējie.

—  Vai jūs zinājāt, ka šāda pilsēta ir?

—  Sevišķi noteiktu ziņu mums nebija, kaut arī šie skolotāji mums nav pilnīgi sveši. Mēs vēl neesam iz­lēmuši, kā šai gadījumā rīkoties.

Iejaucās Dars:

—  Mums gluži vienkārši jādodas atpakaļ pietie­kami lielā skaitā un jāatņem grāmatas; un es esmu

pārliecināts, ka jūs gribat dabūt arī Nilsa uguns iegūšanas riku, lai gan uguns mums nav vajadzīga. Arī tās ir zināšanas, kurām jānokļūst bibliotēkā.

Skolotājs piekrītoši pamāja ar roku.

—       Savā ziņā tev taisnība. Tomēr es stipri šaubos, vai mēs varēsim viņus piespiest to visu atdot. Vai! tu neteici, ka grāmatas tika atstātas pie patvēruma starp karstā ūdens avotiem?

—  Jā, bet tur taču nevar glabāt grāmatas!

—       Es par to neesmu tik pārliecināts kā tu. Katrā ziņā, ja, kā tu iesaki, mēs viņiem uzbruktu, viņiem pietiktu gan laika, gan, iespējams, arī vēlēšanās tās noslēpt citur.

—       Bet vai mēs nevaram piespiest viņus mums pa­teikt, kur? — jautāja Krūgers. — Ja mēs to vietu ieņemtu, mēs varētu kaulēties ar viņiem — viņu dzī­vības pret mūsu īpašumu.

Kādu brīdi skolotājs cieši skatījās uz jaunekli ar abam acīm reizē.

—       Man liekas, ka viņu nogalināšanai es nevaru piekrist, — viņš beidzot sacīja.

Krūgeram sametās mazliet neērti no skolotāja ciešā skatiena.

—       Nu, bet viņiem jau nebūtu jāzina, ka īstenībā netaisāmies viņus nogalināt, — Nilss diezgan ne­pārliecinoši nomurmināja.

—       Bet, ja nu šie priekšmeti vēl ir pie skolotājiem, kāda jēga draudēt ciemata iedzīvotājiem?

—  Vai tad mēs nesagūstīsim arī skolotājus?

—   Šaubos.

Krūgeram nemanīts paslīdēja garām šīs atbildes strupais tonis.

—   Pat ja mēs nesagūstītu skolotājus, vai tad viņu audzēkņi viņiem nerūpētu tik daudz, lai to glābšanai viņi atdotu mūsu īpašumu?

—   Varbūt. — Skolotājs brīdi klusēja. — Pilnīgi iespējams, ka… tā arī notiktu… Dažas no tavām idejām man nepavisam nepatīk, tomēr jāatzīst — ta­jās ir kāds vērtīgs kodols. Mums nemaz nebūtu jā­draud, ka kādu nogalināsim; pietiktu tikai aizvest cieminiekus vai, pareizāk, piedraudēt, ka to darīsim. Man tas jāapspriež ar citiem skolotājiem. Ja vēlies, paliec un apskati bibliotēku, bet man šķiet, tu gribēsi būt jau atpakaļ priekšpostenī, kad lēmums tiks pie­ņemts.

Krūgers jau bija redzējis visu, ko gribēja, — gan grāmatu novietošanu, gan pašus bibliotekārus, kuri pēc auguma vairāk līdzinājās Daram nekā sko­lotājiem, — tāpēc izteica velēšanos atgriezties virs­zemē. Dars Langs Ans devās viņam līdzi, un abi sāka garo gājienu uz augšu pa tuneli. Ar to pietika, lai Krūgeram nesaltu, kaut gan temperatūra bija tikai kādi četrdesmit pieci grādi pēc Fārenheita. Pa ceļam viņš prātoja, kāpēc gan vajadzīgs šāds patvērums — virs galvas atradās pusjūdze klints un vairāk nekā trīs jūdzes ledus, kā bija teikuši skolotāji. Vēl pār- steidzošāk bija, ka visu to uzbūvējušas būtnes, kuru rīcībā, kā šķiet, ir tikai visvienkāršākie darbarīki. Tomēr nebija šaubu, ka, pirmo reizi ierodoties šeit, tām ir bijuši piemēroti darbarīki; tagad Krūgers bija pārliecināts, ka katastrofai, kuras rezultātā Dara rase strandējusi uz Abiormenas, vajadzētu būt noti­kušai pirms vairākām paaudzēm. Kaut vai tāpēc vien, ka uz planētas acīmredzot bija vairāk iedzīvotāju, nekā spētu uzņemt viens pats kosmosa kuģis.

Skolotāji krietni ilgi apsprieda Krūgera priekšliku­mus, un jauneklis šo laiku veltīja gan pazemes, gan virszemes apskatei.

Ārā temperatūra bija ap nulli, kā jau sagaidāms vietā, kur tik daudz ledus. Krūgers nevarēja palikt laukā ilgi, jo savā laikā bija izvēlējies kombinezonu tā, lai tajā būtu pēc iespējas vēsi. Par laimi, sintē­tiskais materiāls, no kura apģērbs bija pagatavots, nelaida cauri vēju, un, cieši savilcis to ap plaukstu locītavām, potītēm un kaklu, jauneklis bija mazliet pasargāts no aukstuma. Dars Langs Ans, kas pava­dīja viņu gandrīz visos gājienos pa virszemi, likās tikpat nejūtīgs pret aukstumu kā agrāk pret kar­stumu.