UGUNS cikls

Reiz Krūgers palika ārā visai ilgi, bet tas nenotika gluži no laba prāta. Viņš bija izgājis viens un, at­griezies pēc pusstundas ilga klejojuma, nobridies pa sniega kupenām un bīstamiem ledus vižņiem, atrada durvis aizslēgtas. Aizejot viņš nebija pārbaudījis, kāda tipa atslēga tām pierīkota, un jādomā, ka tā bija patentatslēga. Lai cik ilgi un stipri Nilss arī dauzījās pie durvīm, neviens tam nepievērsa uzma­nību, jo durvis atradās vismaz ceturtdaļjūdzi no šā līmeņa galvenās ejas, un beidzot Krūgeram vaja­dzēja doties apkārt kalnam uz planieru palaišanas platformu. To viņš sasniedza pusdzīvs un pēc šā notikuma vienmēr ļoti uzmanījās ar durvīm.

Sad tad viņam misējās pat iekšā. Reiz viņš gan­drīz nosmaka pārtikas noliktavas apcirknī, kuru ap­skatīja; citreiz par mata tiesu paglābās no iekrišanas kādā lūkā, kas, kā vēlāk noskaidrojās, bija slīpa at­kritumu tekne. Pēc tam viņš uzzināja, ka tā beidzas šaurā aizā, kas bija pilna ar izkusušā sniega ūdeni, kurš parasti aiznes projām atkritumus. Viņš vairs nekur negāja viens. Nilss neapšaubāmi jutās atvieg­lots, kad apspriede beidzās un uzbrukuma plāns bija pieņemts.

Nilsam tas šķita samērā atjautīgs. Viņam ar Daru planieri bija jāatgriežas uz pilsētu un vispirms jā­riņķo virs ciemata, līdz rodas pārliecība, ka viņi ieraudzīti. Pa to laiku lielai strēlnieku vienībai jāno­laižas otrā pusē pilsētai, pietiekami tālu, lai paliktu nemanīta, un jāieiet pilsētā. Abām grupām jāsasto­pas Dara izvēlētā vietā, kuru viņš atzīmēja pēc savas fotogrāfiskās atmiņas uzskicētajā kartē.

Domājams, ka ciemata iedzīvotāji atkal sūtīs sa­vus karotājus sagūstīt iebrucējus. Dars un Krūgers šo grupu aizvilinās uz laukumu, kur apkārtējās ēkās būs paslēpušies strēlnieki no ledus cepures. Iespē­dams, ka abus pievilinātājus saņems gūstā vai pat uz vietas nogalinās, bet, tā kā Dars nelikās par to ne zinis, Krūgers uzskatīja par labāku neizrādīt sa­vas jūtas.

šoreiz Nilss pārbaudīja, vai lielajā planierī iekrauj arī pārtiku un ūdeni, kaut gan Dars domāja, ka šā­dam ceļojumam tas neesot nepieciešams.

Protams, atgriešanās tropos Krūgeru iepriecināja tikai uz īsu brīdi. Pabijis neilgu laiku mitrajā un karstajā gaisā sev nepiemērotajā okeāna pusē, viņš atskārta, ka ar skumjām atceras vējus uz ledus ce­pures, gluži cilvēciski aizmirsdams, ka reiz šie paši vēji viņu gandrīz vai noveda nāvē. Grūti iedomāties, kā īsti būtu reaģējis Dars Langs Āns, ja būtu zinājis drauga domas. Tā kā Krūgers tās rūpīgi slēpa, pilots varēja visu uzmanību pievērst saviem pienākumiem.

Vulkānu konusi tika atrasti bez grūtībām. Vairums planieru bija jau nolaidušies liedagā pāris jūdžu no kalniem; tāpat kā pagājušajā reizē, vieglākie planieri bija lidojuši ātrāk. Dars un Krūgers redzēja, kā to apkalpes lejā pulcējas gājienam uz pilsētu, un no­lēma palikt gaisā vēl mazliet ilgāk, lai būtu pilnīgi pārliecināti, ka strēlniekiem pietiks laika ieņemt pozī­cijas.

Aizlidojuši gar krastu garām vulkāniem, viņi riņ­ķoja gaisā, pūloties saskatīt savu sagūstītāju cie­matu.

Izrādījās, ka koki itin labi noslēpj būdas, toties gei- zeru rajons bija diezgan viegli atrodams. No tiem plūstošais karstums radīja lielisku augšupnesošu gaisa strāvu, kurā Dars riņķoja vairākas minūtes, un abi sīki izpētīja rajonu, tomēr nemanīja tajā nekādas dzīvības zīmes. Beidzot Dars aizvadīja planieri at­pakaļ pie vulkāniem un nosēdināja liedagā tik tuvu pie pilsētas, cik vien varēja.

Pilsētā viņi iegāja kājām, skaidri apzinādamies, ka atstāj liedaga smiltīs labi saskatāmas pēdas, tomēr neuztraukdamies par to. Vismaz Dars Langs Āns ne­raizējās; Krūgers sāka prātot, vai viņi šai pasākumā nekļūst par daudz pārdroši. Viņš to pateica draugam, kuru šāda doma pilnīgi pārsteidza.

—  Manuprāt, mums nav daudz jābažījas, — Dars beidzot atbildēja. — Viņi redzēs, ka esam nolaidu­šies liedagā; mēs, protams, nevarējām nosēdināt pla­nieri džungjos, un pa smiltīm citādi nemaz nav iespē­jams pārvietoties, kā tikai atstājot pēdas. Pilsētā mēs nekritīsim acīs.

—   Labi, labi, tā jau laikam ir.

Krūgeram sāka rasties aizdomas, ka Dara Langa

Ana ciltsbrāļiem ir visai niecīga pieredze militāros pasākumos. Tomēr, ja viņiem uzsmaidīs laime, la­matās ievilināmie cieminieki varbūt izrādīsies tikpat vientiesīgi; pašlaik cits nekas vairs nebija darāms.

Pilsēta bija tikpat klusa kā pagājušo reizi. Ielu seguma iedobēs pēc nesenās lietus gāzes bija sakrā­jušās peļķes. Lāgiem no tām nevarēja izvairīties — bija vien jābrien pāri, un tad viņu pēdas iezīmēja ceļu uz laukumu, kurā strēlniekiem vajadzēja viņus sagaidīt. Krūgeru mazliet uztrauca jautājums, cik ilgi mitruma piesātinātais gaiss ļaus saglabāties pēdu nospiedumiem, bet šķita, ka Daram tas pat prātā neienāca.

Par spīti ilgajam gaisā pavadītajam laikam, no­runāto vietu viņi sasniedza pirmie. Kad beidzot iera­dās strēlnieki, tiem vēl bija jātērē laiks, novietojoties slēpņos. Kad arī tas bija veikts, Daram un Krūgeram neatlika nekas cits kā vēlreiz izpētīt ēkas.