UGUNS cikls

—   Kāpēc tu mani gaidīji? — jauneklis jautāja. — Es pat; s nebūt nebiju drošs, ka atgriezīšos. Varbūt tu domāji1 , ka man ļoti nepieciešams mans uguns, iegūšanas rīks un es ilgi neatstāšu to tev?

—   Es biju pārliecināts, ka Dars Langs Āns atgrie­zīsies pēc savām grāmatām; es pārāk labi pazīstu viņa rasi, lai šaubītos par to. Vēlāk es zināju, ka tu būsi kopā ar viņu.

—   Kā tu to zināji?

—   Man to pateica. Es tev tūlīt visu pēc kārtas pa­skaidrošu. Tu jau vari man neticēt, bet, par spīti vi­sam, ko esmu darījis un ko tu varbūt esi ņēmis ļaunā, es neesmu gluži tavs ienaidnieks. Esmu ar mieru ļaut tev dzīvot tik ilgi, cik daba to atļauj — gan tikai tad, ja tu ievērosi dažus noteikumus.

—   Un ja es to nedarīšu? — Neredzamās būtnes vārdi, protams, bija aizvainojuši Krūgeru.

—   Turpināsies negadījumi, un no visiem tev ne­laimēsies izbēgt.

Jauneklis pamazām sāka apjaust šo vārdu nozīmi.

—  Tu gribi teikt, ka zemes nobrukums pie pilsētas un krāteris … tas viss notika ar nodomu?

-r» Tieši to es domāju. Un es domāju arī, ka zinā­mās durvis nenoslēdzās nejauši un lūka tika atstāta vaļā tīšām, un zināmam geizeram tika ļauts izšļākt verdošo ūdeni gaisā, nevis ieplūdināt to siltuma ap­maiņas sistēmā. Esi prātīgs, Krūger; tu zini pārāk maz par šo planētu, bet es — pārāk daudz.

—       Bet tu nevari… — Krūgers aprāvās; jau tas vien, ka šai būtnei zināmi notikumi Ledus Cietoksnī, padarīja smieklīgus jebkādus iebildumus. Viņš tomēr sameklēja piemērotākus vārdus: — Kā tu to uzzināji? Vai tu esi viens no turienes skolotājiem?

—   Es bieži aprunājos ar viņiem.

—   Vai tu pieprasīji, lai viņi inscenē tos negadī­jumus? Vai viņi paši gribēja tikt no manis vaļā, vai arī tu rīkojies par spīti viņiem?

—   Viņi tos sagatavoja pēc manas pavēles. Viņi negribēja tevi iznīcināt; raugoties no personīgā re­dzes viedokļa, arī es to nevēlos. Kā par nelaimi, tu pārāk gribi sadarboties ar Dara rasi.

—   Kā? Kāpēc tas runātu par mani ļaunu?

—   Kamēr tu biji šeit gūsteknis, es tevi daudz iz­jautāju ne tikai par tevi pašu, bet arī par tavām zi­nāšanām tehnikā. Tu uz visiem jautājumiem atbildēji patiesi un, cik varu spriest, godīgi. Es neesmu elek­triķis, tomēr zinu pietiekami daudz, lai varētu izsekot visu, ko stāstīji.

—   Kādi tev būtu iebildumu pret to?

—   Ja tu visu stāsti man, turklāt tev nav iemesla man uzticēties, tad droši vien to pašu izstāstīsi ari Dara Langa Ana ciltij. Man nav iebildumu pret viņu pašreizējo civilizācijas līmeni, tomēr ir pamatoti iemesli, kāpēc mēs nevēlamies, ka viņu tehnoloģija sasniegtu tādu līmeni kā tavā civilizācijā.

—   Kā tu zini, kāds ir mūsu tehnoloģijas līmenis?

—   Ar to vien, ka atrodies šeit, tu pats esi man to darījis zināmu.

—   Kādi tev iebildumi, ka viņi apgūst mūsu tehno­loģiju, ja arī tu pats to mācies?

—   Mēs principā nevēlamies, lai viņi atstātu šo planētu. Mums viņi ir nepieciešami šeit.

Sai brīdī Krūgeram radās stipras aizdomas, un, lai tās pārbaudītu, viņš jautāja:

—  Un kā ar taviem cieminiekiem? Vai tev ir iebil­dumi arī pret to, ka viņi mācītos?

—  Turklāt ļoti lieli. Viņus vieglāk kontrolēt, ka­mēr viņi ir tādi kā tagad.

—   Kā tu uzdrīksties man to teikt, Daram Langam Anam dzirdot?

—  Viņa skolotāji jau to zina. Viņi negribēja man palīdzēt tikt no tevis vaļā, bet es spēju viņus pie­spiest. Kad viņu mēģinājumi neizdevās, es viņiem pa­vēlēju sūtīt tevi atpakaļ, lai pārliecinātu, ja tas būtu iespējams, vai lai iznīcinātu, ja nebūsi pārliecināms.

Nopratis, ka viņa aizdomas bijušas pareizas, Krū­gers, salīcis uz priekšu, runāja ar vēl nekad mūžā neizjustu niknumu:

—   Skaidrs. Tu nepiederi Dara un ciemata iedzīvo­tāju rasei. Tu pēc savas gribas piespied cieminiekus strādāt ikdienas darbus un pārējos norīko sarežģītā­kiem pasākumiem. Es nezinu, vai šī planēta ir tavas vai Dara rases dzimtene, bet skaidri saprotu, kāpēc tu tagad nevēlies, lai viņi pamestu planētu. Tad jums pašiem vajadzētu strādāt! Vai tā nav?

Pēdējos teikumus runājot, Krūgers bija jau tā pār­skaities, ka bija jābrīnās, kā neredzamā būtne vēl spēj viņu saprast, bet saprasts viņš tika.

—  Daļēji tev ir taisnība, — Skolotājs rāmi at­teica.

—  Daļēji! Man ir taisnība no viena gala līdz ot­ram! Lien laukā, lai varu tevi apskatīt!

—   Baidos, ka pašlaik tas nav iespējams.

—   Kāpēc ne? Vai tev bail, ka es tevi samīšu?,

—  Ne gluži. Tomēr mūsu sastapšanās vienā vidē patiešām beigtos ar to, ka viens no mums mirtu. Es nespēju dzīvot tādos apstākļos kā tu un esmu pus­līdz drošs, ka tu aizietu bojā manā vidē. Vismaz Dars Langs Āns noteikti to neizturētu.

—  Tātad šī planēta ir viņa, nevis tava dzimtene! Jūs ieradāties un iekarojāt to!

—  Es nezinu pietiekami daudz par pagātni, lai at­spēkotu tavu apgalvojumu, bet man ir iemesls to ap­šaubīt.

—  Viss jau tāpat ir pietiekami skaidrs.

—  Tu, pamatojoties uz ļoti nepilnīgiem datiem, iz­dari ārkārtīgi kategoriskus secinājumus. Vai esi ar mieru apsolīt, ka bez mūsu piekrišanas neiepazīsti­nāsi Dara Langa Ana rasi ne ar kādām zināšanām, kuru atklāšanai mēs nepiekrītam? …

—   Nē!