UGUNS cikls

—   Tad jau šķiet, — Skolotājs pie šīs informācijas piebilda, — ka lielākā daļa jūsu radījumu visu gadu turpina vairāk vai mazāk normālu dzīvi vai arī sev nepiemēroto gadalaiku noguļ. Sai pasaulē pirmais variants ir neiespējams, vismaz mums, un man grūti iedomāties, ka kāds radījums varētu pārdzīvot Abior­menas klimata galējības. Otrs variants man šķiet ār­kārtīgi neracionāls — ja kāda dzīvības forma nespēj pārciest attiecīgā gadalaika apstākļus, kāpēc tās vietu šai periodā nevarētu ieņemt cita?

—  Tas izklausās saprātīgi, — Krūgers atzina.

—   Kādi tad tev iebildumi pret to, ka mana rase dala Abiormenu ar Dara Langa Ana rasi?

—   Nekādi. Mani tikai uztrauc jūsu izturēšanās pret viņiem. Aizliedzot man stāstīt viņiem pietiekami daudz par fiziku, jūs neļaujat viņiem atbrīvoties no jūsu kundzības. Tev droši vien nebūtu nekādu iebil­dumu pret to, ka es visu iespējamo informāciju no­dotu jums.

—  Ja man personīgi, tad ne. Ja manai rasei — tad man ir tieši tādi paši iebildumi kā pret zināšanu no­došanu Dara Langa Ana rasei.

—  Tu gribi teikt, ka nevēlies, lai tava paša rase, uzzinājusi no manis, kā būvē kosmosa kuģus, to darītu?

—  Tieši tā.

—   Tas taču ir bezjēdzīgi. Kādi tev varētu būt iebil­dumi, ja daži tavējie gribētu aizlidot no planētas un atstāt Dara rasi vienu?

—   Es tev jau pirmīt teicu, ka Dara rase mums ir nepieciešama, kaut arī tev labpatika pārprast manus vārdus. Vēl vairāk, viņiem mēs esam tikpat nepiecie­šami, un, ja Dars Langs Ans pats to nezina, tad vismaz viņa skolotāji to zina.

—   Tad kāpēc jūs izturaties pret viņiem nevis kā pret draugiem, bet gan kā pret zemākiem radīju­miem?

—   Viņi ir draugi. Sevišķi pieķēries es esmu Daram Langam Anam; tas ir viens no iemesliem, kāpēc pret ievi izturējās tik labi, kad tu biji šeit pirmo reizi, un kāpēc es aizsūtīju projām ciemata iedzīvotājus, lai izvairītos no vardarbības, tev šoreiz ierodoties.

—   Ja Dars tev ir tik mīļš — kaut arī, cik es no­protu, tu viņu nekad mūžā nebiji redzējis —, kāpēc tu paturēji viņa grāmatas? Par tām viņš raizējas daudz vairāk nekā par visu citu pēc mūsu iepazīša­nās notikušo.

—   Baidos, ka tas bija tika? izmēģinājuma dēļ, jo es gribēju uzzināt pēc iespējas vairāk par tevi. Man ļoti žēl, ka sagādāju ciešanas Daram, bet esmu lai­mīgs, uzzinājis, ka tu spēj just draudzību un līdz­jūtību. Viņa grāmatas būs noliktas uz lūkas tai vietā, kur mēs mēdzām sarunāties, tiklīdz es pēc šīs saru­nas beigām paspēšu tās tur nogādāt.

—   Kā ar manu uguns iegūšanas rīku?

—   Vai tu patiešām gribi to atpakaļ? Es to izjaucu un neesmu pārliecināts, ka varēšu atkal salikt. Kon­densators (viņš pārtrauca stāstījumu, lai izskaidrotu šo vārdu), protams, bija mums labi pazīstams, bet tā daļa, kas pārvērš saules siltumu elektrībā, gan ne. Ja tu vari bez tā iztikt, mūsu zinātniekus — kad mums tādi atkal būs — tas ļoti interesētu.

—  Manuprāt, tu negribēji, lai tavi ļaudis iemācās pārāk daudz.

—   Negribu, tomēr stipri šaubos, vai tieši šī ierīce spēs kādu no viņiem aizvest projām no planētas. Es spriežu, ka tas mūsu vajadzībām ir mazāk piemērots nekā jau esošie ģeneratori, kuros tiek izmantota Abiormenas vulkānu siltuma enerģija.

—   Tātad jūs dzīvojat pazemē pie vulkāniem, kur jums ir pietiekami karsts? Spriežot pēc šajā konti­nentā redzētā, laikam diezgan daudzi jūsējie pār­dzīvo auksto periodu.

—   Kā tu saki, es esmu pazemē, bet te nav daudz mūsējo. Sajā rajonā mēs esam tikai četri; tāds pats skaits dzīvo citās mūsu pilsētās.

—   Bet jums droši vien ir vairāk telpas dzīvei jums nepiemērotajā sezonā nekā otrai rasei. Viņu skolotāji ir saspiesti zem ledus cepures …

—   Kas savā šaurākajā vietā ir daudzus simtus jūdžu plata. Būtu iespējams izrakt alas un varbūt uzkrāt pietiekami daudz pārtikas ja ne visiem, tad vairumam viņu rases.

—   Toties pussala ar vulkāniem stiepjas — es pat nezinu, cik simtu jūdžu no vietas, kur tiku pamests un sāku savu ceļojumu. īsi sakot, šķiet, ka nebūtu nekāda iemesla abām rasēm nenodzīvot mūžu līdz galam. Kas manā domā ir aplams?

—   Visā mūsu sarunas gaitā es devu tev mājienus, kas tajā ir nepareizs. Es tev teicu, ka abas rases ne­pieciešamas viena otrai; šķiet, tu nospriedi, ka iemesls tam ir tikai mūsu laiskums. Es pieminēju, ka citas planētas nebūtu piemērotas, jo tās nenogali­nātu mūs īstajā laikā, bet tu laikam gan iedomājies, ka tā ir tikai māņticība. Es tev saku, ka es personīgi

Joti interesējos par Dara Langa Ana labklājību, bet, kā redzams, tu gluži vienkārši netici man. Tu pats atzini, ka nav tehniski neiespējami vai pat tikai pā­rāk grūti mums palikt dzīviem visu laiku, ja vien mēs to gribētu. Tu nevis apkopo šīs ziņas, bet aplūko katru no tām atsevišķi kā kādu aplamību. Atzīstos, kopš paša mūsu sarunas sākuma es centos iegūt zi­nāmu priekšstatu par cilvēku inteliģenci, bet katrā ziņā tavējā neliecina, ka tā būtu uz augsta līmeņa. Vai tu tiešām šai faktu kopai nespēj atrast vieno­jošu izskaidrojumu?

Krūgers saraina pieri, un pāris minūtes abi klu­sēja, tad ierunājās Dars Langs Ans: