UGUNS cikls

—   Ļauj man pateikt visu — līdz tam laikam, ka­mēr tu būsi uzzinājis pietiekami daudz, lai tev rastos objektīvs priekšstats par mums.

—   Kas izlems, vai mans priekšstats ir objektīvs vai nav?

—   Es būšu ar mieru atbrīvot tevi no šā solījuma, tiklīdz tu to pieprasīsi, bet tad tev skaidri jāapzinās, ka varu uzskatīt par nepieciešamu atbrīvoties no tevis.

—   Kāpēc tu domā, ka es turēšos pie šādi izspiesta solījuma?

—  Es neieteiktu tev darīt vai runāt kaut ko, kas varētu likt man apšaubīt tevis doto vārdu. Esmu pār­liecināts — tu saproti, kāpēc.

—   Kas notiks ar Daru?

— Kā jau teicu, kamēr viņš dzīvos, viņš var runāt,

ko grib. Viņam nav tādu zināšanu, pret kurām man būtu iebildumi. Tās viņš savai rasei var stāstīt.

—  Viņš dzirdēja mūsu sarunu par elektrību.

—   Es to atceros.

—       Labi, es neizpaudīšu neko, iepriekš tevi godīgi nebrīdinājis, tomēr lieku tev pie sirds — mani pār­liecināt tev nāksies ļoti grūti.

No skaļruņa atskanēja kaut kas atvieglojuma no­pūtai līdzīgs.

—       Tas man patīk daudz labāk. Tici vai netici, es labprāt būtu ar tevi tādās pašās attiecībās, kādas, Šķiet, tev nodibinājušās ar Daru Langu Anu.

—       Lai pēc inscenētajiem negadījumiem tu varētu to pierādīt, nepieciešami darbi — un arī uzticēšanās.

—       Pēc taviem vārdiem spriežot, jādomā, ka varbūt tu piederi rasei, kas nekad nekļūdās. Manējā tāda nav. Tomēr labāk centīšos tev visu paskaidrot. Pirm­kārt, tava ideja, ka mēs nostrādinām Dara Langa Ana rasi, ir pavisam aplama. To izdarīt mums būtu praktiski neiespējami, jo mēs nevaram dzīvot tādos pašos apstākļos kā viņi. Ar viņu nāvi, kas tagad pie­nāks pēc pāris gadiem, sāksies periods, kad mēs spē­jam normāli dzīvot uz šīs planētas.

—       Tu gribi teikt, ka jūs dzīvojat tai laikā, kad viņi miruši, un …

—       Un vairums no mums mirst, pirms sākas viņu dzīve. Tas ir pareizi.

—   Tātad pilsētu starp vulkāniem esat uzcēluši jūs!

—       Tā ir. Un, kamēr lielākā daļa mūsējo ir miruši, kāds paliek to pieskatīt, un es esmu viens no viņiem.

—  Tad tāpēc ēkā bija elektrība.

—   Kad? Nupat?

—  Jā, kad mēs pirms nākšanas uz šejieni bijām pilsētā.

No skaļruņa atskanēja tāda buldurēšana, kuru cil­vēka balss saites neparko nevarētu atdarināt, pēc tam sekoja īss klusuma brīdis. Tad neredzamais radījums atkal sāka runāt:

—   Pateicos tev. Man nesen vajadzēja ieslēgt strāvu, lai savestu kārtībā tvaika vārstu — šķiet, par to man jāpateicas tev —, un es aizmirsu to atkal iz­slēgt. Jā, baidos, ka mana jaunība jau sen aiz kal­niem.

—  Tu domā to ierīci krāterī aiz pilsētas… To iedarbināji tu?

—   Sākumā ne — tā ir automātiska. Ierīce saņem tvaiku no apakšzemes karstuma avota, no kura tas plūst arī uz geizeriem. Siltuma krājumi faktiski ir ne­izsmeļami, bet ūdens gan ne. Man vajadzēja aizvērt vārstu ar rokām, jo tvaika zudums apdraudēja lielāko daļu mūsu mašīnu. Vai manas aizdomas, ka tu biji šo nepatikšanu cēlonis, ir pareizas?

—   Laikam gan.

Stāstot par šo notikumu, Krūgers juta, ka atgūst humora sajūtu.

—   Saprotu, — teica Skolotājs, kad Nilss bija bei­dzis savu stāstu. — Ceru, ka pirms aizlidošanas uz ledus cepuri tu atradīsi laiku novākt akmeņus. Es varētu likt to izdarīt savējiem, bet dažu iemeslu dēļ es negribu, ka viņi pagaidām ierodas šeit.

—   Labprāt, ja vien ar roku darbināmais vārsts pa to laiku paliek izslēgts, — Krūgers atbildēja.

—   Šķiet, ka mēs sākam viens otram uzticēties, — sekoja atbilde. — Tomēr atgriezīsimies pie mūsu sa­runas temata. Kā jau teicu, mēs esam citādi nekā tavi draugi; mes dzīvojam citādos apstākļos, lietojam citādus darbarīkus, mūsu ēkas ir citādas, mēs ēdam citu barību. īsi sakot — mēs ar viņiem nesacenša- mies; tikpat labi mēs varētu dzīvot uz pavisam citas planētas.

—  Kādi tad jums ir iebildumi pret to, ka viņi dzī­votu uz citas planētas, vai vismaz pret to, ka viņi būtu spējīgi to darīt?

—  Tāpēc, ka tas ir tikpat daudz viņu, kā arī mūsu interesēs; to tev varētu pateikt arī jebkurš viņu sko­lotājs. Un kāda garantija, ka viņi, pametuši šo pla­nētu, atradīs citu līdzīgu?

—  Es nezinu; bet tādām planētām vajadzētu būt ne vienai vien. Galaktikā ir milzum daudz planētu.

—  Tomēr ļoti nedaudzas vai varbūt pat nevienas, kas viņus nogalinātu īstajā laikā. Es noprotu, ka tu nezini, kad mirsi, tev tas patīk un tu esi apmierināts. Vai kādreiz esi mēģinājis noskaidrot, kā tādos ap­stākļos justos tavs draugs Dars?

Krūgers klusēja; viņš jau bija sapratis, ka Dars gandrīz vai nožēlo cilvēku, kuram jādzīvo pastāvīgā neziņā. Tad viņš atcerējās vienu no savām daudza­jām iemīļotajām teorijām.

—  Dars visu mūžu ir pieradināts pie domas, ka miršana noteiktā laikā ir dabīga un nenovēršama, bet man šķiet, tas ir atkarīgs tikai no audzināšanas — daži viņa ciltsbrāļi ir gluži laimīgi par izredzēm dzī­vot ilgāk.

—   Ledus Cietoksnī tev to neteica.

Krūgers šo atbildi izskaidroja pēc sava prāta — ka viņa teorija atzīta par pareizu.