UGUNS cikls

Par to bažīties viņam nebūtu vajadzējis. Vairumam cilvēku, kuriem nepadodas matemātika, grūtības rada priekšstats par to kā par kaut ko iegaumējamu, bet Daru Langu Anu nebiedēja nekas, kas jāpatur galvā. Varbūt šā iemesla dēļ viņš ārkārtīgi lēni aptvēra al­gebras pamatideju — ka tā ir instruments dažādu problēmu risināšanai; viņš viegli iemācījās visus likumus, bet, sadūries ar problēmu, pārcieta tās pa­šas grūtības, ko daudzi iesācēji. Tomēr drīzāk gan Krūgers, nevis Dars galu galā mēģināja tikt vaļā no algebras.

Atrast jaunu priekšmetu, kas interesētu Daru, ne­bija grūti, bet personīgu iemeslu dēļ Krūgers vēlē­jās, lai šoreiz tam nebūtu sakara ar matemātiku. Viņš, tāpat kā daudzi citi, domāja, ka šāds priekš­mets varētu būt bioloģija, un izlēma — būtu laiks izdibināt, ko dzīvības pētnieki uzzinājuši par Abior- menu.

Izrādījās, ka biologu grupa jau labu laiku cenšas atrisināt problēmu, kā izpētīt vienīgo pieejamo «kar­stās» dzīvības formas pārstāvi — vienu no skolotā­jiem vulkānu sakarsētajā patvērumā. Indivīds gei- zeru ciematā vēl aizvien nebija sevišķi noskaņots sa­darboties, tomēr zinātnieki juta, ka pazīst viņu labāk nekā pārējos, tāpēc tieši viņu izvēlējās saimnieka lo­mai «Alphard» inženieru steigā sameistarotā un ar televīzijas aparaturu apgādātā robota «viesošanās» laikā. Līdzko Dars bija ieraudzījis šo ierīci, viņa zi­nātkāre tūlīt ievirzījās jaunā gultnē, un Krūgeram nācās izskaidrot, kā darbojas televīzijas iekārta un kā notiek robota vadīšana no attāluma. Viņš ar to nopūlējās vēl pat tad, kad viņi visi bija jau sakāpuši palīgkuģī, ar kuru veda arī robotu.

Patiesību sakot, Dars juta, ka viņam radies puslīdz skaidrs priekšstats par to, ko aparāts spēj izdarīt, un viņš arī sāka visai skaidri apjēgt, cik maz viņam iz­redžu uzzināt, kā tas tiek darīts. Kamēr piezemējo­ties Krūgers no palīgkuģa pa radio sarunājās ar Sko­lotāju, viņš klausījās, tomēr pats ne vārda nebilda.

—  Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja tu atļautu mūsu ro­botam ieiet tavā patvērumā. Esam pārliecināti, ka tas spēs izturēt turienes apstākļus.

—   Kāpēc? Kāds labums no tā būs jums vai mums?

—  Tu mūs esi redzējis, un tev par mums ir radies kāds priekšstats. Vai tev neliekas, ka mūsu uzskati par tevi varētu mainīties, ja būsim tevi redzējuši? Galu galā, tu daudz reižu esi apgalvojis — mēs ne­piekrītot tavam viedoklim par zināšanu izplatīšanu tikai tādēļ, ka nesaprotot tevi. Man šķiet, tu labprāt darītu visu, lai veicinātu mūsu saprašanos.

—   Kā tu zini, ka es vispār esmu tevi redzējis? Es tev teicu, ka nezinu nevienu materiālu, kas spētu at­dalīt mūsu vides un kuram tomēr varētu redzēt cauri.

—  Tad tu neesi teicis man visu patiesību — jums ir kaut kāda televīzijas iekārta. Tu redzēji mūs pie­tiekami skaidri, lai apjautātos par dzelzs sprādzēm pie Dara jostas.

—  Labi, labi. Bet cik pārliecināts es varu būt, ka, mani redzējuši, jūs, svešinieki, nāksit pie prāta?

—   To es nevaru pateikt; kā es varu apsolīt, ko mēs secināsim no vēl nenotikuša fakta? Katrā ziņa tu varētu mūs labāk iepazīt.

—   Man nav nekādas sevišķas intereses ar jums tu­vāk iepazīties.

—   Tomēr pirms pāris gadiem, kad tu mani sīki iz­taujāji, tev tāda bija.

—   Toreiz es uzzināju visu, ko gribēju zināt.

—  _Ne tikai Dars Langs Ans, bet arī daudzi citi ir uzzinājuši vairāk par zinātni. Desmitiem un desmi­tiem Dara ciltsbrāļu novēroja, kā mēs pētījām alu tālu dienvidos.

—   Šķiet, es visai maz varu darīt, lai to izbeigtu.

—   Bet, ja arī tu mācītos no mums, tev vismaz ras­tos priekšstats par to, ko uzzina citi; tu zināmā mērā arī varētu kontrolēt, ko iemācīsies tavējie, kad pie­nāks viņu laiks sākt dzīvi.

Daru šis arguments mazliet samulsināja; viņš ne­spēja pilnīgi izprast, ko jauneklis cenšas panākt, un vēl mazāk — kas notiek tālumā esošā Skolotāja galvā. Dars nezināja, vai viņu pārsteidz vai nepār­steidz fakts, ka šis arguments neredzamo būtni pār­liecināja, tomēr viņam bija skaidrs, ka Krūgers ar iznākumu ir apmierināts.

Kaut arī robots bija mazs, tomēr par lielu, lai va­rētu iekļūt Skolotāja patvērumā pa lūku tai vietā, kur Dars un Krūgers bija sarunājušies ar viņu. Pēc Skolotāja norādījuma lidaparāts piezemējās netālu no krātera, kurā tik ilgu laiku bija sagūstīti abi ce­ļotāji, un robotu nogādāja ēkā, kurā viņi reiz bija atraduši ģeneratorus. Atgriezušies lidaparātā, cilvēki sapulcējās pie televizora; tas bija noregulēts uz ro­bota vilni.

—       Un tagad? — viens no cilvēkiem jautāja Sko­lotājam.

—   Sūtiet savu aparātu lejā pa slīpni!

Operators izpildīja viņa prasību; mazā kaste uz

savām kāpurķēdēm aizrāpoja lejup pa slideno tuneli. Dziļāk kļuva tumšāks, un, lai varētu redzēt, tika ieslēgts robota starmetis.

—       Uz priekšu pa gaiteni! Nenogriezties citos gai­teņos!

Aparāts devās uz priekšu. Eja bija gara un acīm­redzot iesniedzās dziļi kalnā; pēc laba laika ceļu aiz­sprostoja diezgan pamatīgas durvis.

—   Pagaidiet!

Operatori paklausīja, pēc brīža durvis atvērās.

—  Atrfl

Robots ieripoja pa durvīm, un tās aiz viņa aiz­vērās.