UGUNS cikls

—  Protams, ka man pat prātā nenāk kaut ko tādu darīt. Katrā ziņā es neesmu iemācījies tik daudz, lai spētu izdarīt vienu vai otru.

- Ir vēl kaut kas, ko, kā ceru, tu neesi iemācījies, bet ko man iemācīja tavs draugs Krūgers. Tomēr taņi, ko tu pats esi iemācījies, drīz būs maz nozīmes.

- To es zinu.

Dars apklusa, un sarunas temats atkal mainījās.

—  Man liekas, šo savu aparātu jūs kontrolējat ar kādu savdabīgu radioiekārtu, — piezīmēja viens uz kupolveida «krēsla» gulošais radījums.

Biologs apstiprināja, ka tā tiešām ir.

—   Kādus viĻņus jūs lietojat, ka tie izspiežas cauri tik biezām klintīm? Mūsu sarunām lietotajam aparā­tam raidošā antena atrodas virszemē.

—  To es nevaru sīkāk pastāstīt, — atbildēja bio­logs, — jo tas neietilpst manā zinātnes nozarē. Ro­botam ir antena, taču tā nav sevišķi ievērojama; ja rūpīgāk apskatīsi robota korpusu, tu atradīsi vairāk­kārtīgu stiepļu vijumu augšdaļā tieši zem tornīša, uz kura uzmontēta acs.

Jautātājs piecēlās no sēdekļa un, lietojot visas se­šas ekstremitātes, devās pie robota. Dars ievēroja, ka viņš nekustas tik neveikli un ar tādām grūtībām kā bieži vien, it sevišķi mūža pēdējos gados, viņa skolotāji. Piegājis pie robota, radījums nostājās uz četrām ekstremitātēm un pārējās divas izmantoja, lai aptaustītu tā virsmu. Šai procesā katras ekstremitā­tes galā kļuva redzams kušķītis stīgu, kuras viņš acīmredzot lietoja apmēram tāpat kā cilvēks pirkstus.

—   Es sataustīju stiepļu vijumu, — viņš pēc mirkļa teica, — kaut gan tas ir pārāk smalks — vismaz at­sevišķas stieples —, lai es varētu to saskatīt.

—   Baidos, ka tādam nolūkam gaisma nekrīt visai labi, — biologs atbildēja. — Mēs to orientējam tā, lai mums pašiem būtu ērti redzēt.

—   Ko? Vai tu saki, ka uz šā aparāta arī ir gaismas avots? Kad tu sāki runāt par gaismu, man šķita, tu domā mūsējo. Ja tu aizvadītu robotu gaismā, varbūt es to redzētu mazliet labāk, tomēr šaubos; kā jau teicu, stieples ir ļoti smalkas.

Visi biologi uzreiz galvenajos vilcienos nojauta, kas par vainu; runātājs rezignēti piebilda:

—       Jā, robotam ir gaismas avots — mazs cilindrs pašā augšā; varbūt tu vari to sataustīt, ja arī nere­dzi. Kur ir tā gaisma, par kuru tu runā?

—  Tur.

No grīdas pacēlās vēl viena ekstremitāte un pa­māja. Dars Langs Āns, paskatījies norādītajā vir­zienā, ieraudzīja to pašu caurulīti ar sprauslu galā, kuru Krūgers bija nosaucis par gāzes radziņu.

—  Vai tu domā to caurulīti? — biologs jautāja.

Krūgers ar skubu, ierunādamies par desmitdaļu

sekundes ātrāk, pirms paspēja atvērt muti Dars, iz­teica savu apsvērumu:

—       Ja tas ir gāzes radziņš, kāpēc tas nav aizdedzi­nāts?

—       Varbūt ir gan. Iespējams, ka tā ir ūdeņraža liesma, kas mūsu robota gaismā nav saredzama.

Operators izslēdza gaismu, tomēr uz ekrāna nekas nebija samanāms, un viņš to tūlīt atkal ieslēdza. īsā starpgadījuma laikā Skolotājs paspēja apstiprināt, ka šī caurule patiešām esot tā, kuru viņš domājis.

—       Skaidrs, mēs redzam citādā gaismā, — biologs sacīja. — Vai tu to nezināji? Jūsu «aukstie» šai ziņā tikai nedaudz atšķiras no mums, vismaz mēs esam tik līdzīgi, ka varam lietot vienas un tās pašas ap­gaismošanas ierīces, tātad jūsu redze droši vien at­šķiras arī no viņu redzes.

—       Mēs zinājām, ka viņi var saskatīt mazākus priekšmetus nekā mēs, tomēr iemesls mums nebija zināms. Mēs nedomājām, ka ir dažāda veida gaisma.

—   Vai jūs nezinājāt, ka jūsu radioviļņi ir tie paši, kas dod iespēju jums redzēt? Tiem vienīgi ir cits garums.

—  Jāsmejas! Radioviļņi pārvietojas tik ātri, ka tos nevar izmērīt, bet varbūt tie izplatās pat acumirklīgu Redzamās gaismas viļņi, ja tie vispār ir viļņi, pār­vietojas mazliet ātrāk nekā skaņa.

—   O-ho! — Cilvēks mazliet padomāja, tad jau­tāja: — Vai tu vari izskaidrot, kā darbojas jūsu gaismas avots?

—  Tā ir vienkārši tvaika strūkla, kas izplūst pa sevišķa veida sprauslu. Būtu ļoti grūti aprakstīt tās veidu, vismaz ar vārdiem, kādus mēs abi zinām.

—  Tas nekas; tu man pastāstīji jau pietiekami daudz, es tikai vēl nespēju saprast, kā jūs esat uz­zinājuši kaut ko par abām saulēm — jūs taču no­teikti nevarat tās «redzēt».

—   Protams, tās fievar redzēt, bet tikai just.

Dars Langs Āns nebija sapratis jau vairākus tei­kumus, un Nilss, steidzīgi čukstēdams, centās viņam izskaidrot, par ko ir runa:

—   «Karstie» neredz tā kā mēs; atšķirība ir vēl lie­lāka nekā starp mums abiem. Mēs vismaz redzam vienu un to pašu gaismu — elektromagnētiskos viļ­ņus. Pēc tā, ko pastāstīja šis «karsto» Skolotājs, viņu redze balstās uz kaut kādas skaņas formas uztver­šanu — man šķiet, ļoti augstas frekvences skaņas, jo viņš pieminēja, ka tā pārvietojoties mazliet ātrāķ nekā «parastā» skaņa.

—   Kā gan var redzēt ar skaņu?