UGUNS cikls

Kamera bija pietiekami labi izolēta, lai aizkavētu tvaika kondensāciju uz tās sienām, tā ka joprojām bija iespējams redzēt, kas tajā notiek. Protams, maz­liet ūdens vēl aizvien bija šķidrā stāvoklī, jo pārējā ūdens vārīšanās bija ievērojami paaugstinājusi spie­dienu; un tad pavisam negaidīti kāda mēraparāta bultiņa izkustējās no nulles stāvokļa.

Tas gan bija visparastākais galvanometrs, toties saslēgts virknē ar rezistoru — kamerā ievietotu ne­lielu vaļēju tīģelīti ar ūdeni. Šķidruma pretestība ma­zinājās, un neviens no klātesošajiem nešaubījās par šīs parādības cēloni. Pēc brīža viss kļuva redzams arī bez mikroskopa — atmosfēra kamerā ieguva vāju nepārprotami sarkanbrūnu nokrāsu. Sāka darboties baktērija; tās veidotie slāpekļa oksīdi ne tikvien pa- skābināja vēl šķidrā stāvoklī esošo ūdeni, bet arī iz­raisīja nesalīdzināmi radikālākas pārmaiņas visos ka­merā ievietotajos dzīvajos organismos.

Dzīvnieki beidza kustēties, vēl tikai neveikli gro­zīja galvas. Tie bija nedaudz atvirzījušies cits no cita un pārtraukuši skrubināt augus. Uz vairākām se­kundēm pētījumu objekti un pētītāji sastinga, bet viņu sasprindzinājums pieauga.

Pēkšņi lielākais no dzīvniekiem sabruka, nākamajā pusminūtē tas pats notika ar visiem pārējiem. Krū­gers paslepus no sāniem uzmeta skatienu Daram, bet viņa mazais draugs to pat nemanīja. Abas acis viņš bija pievērsis kamerai. Jauneklis atkal paskatījās uz dzīvniekiem, un pēkšņi viņam kļuva nelabi. Mazie radījumi zaudēja formu, izplūda bezveidīgās proto- plazmas peļķēs, kas nesavienojās pat tajās vietās, kur divi radījumi bija sabrukuši pavisam tuvu viens pie otra. Varēja redzēt, ka viegla trīsoņa pārņem vēl dzīvās recekļa lāmas, un šo ainu Krūgera kuņģis vairs neizturēja. Viņš metās laukā.

Šķita, ka Daru redzētais nemaz neietekmē; viņš pa­lika vērojam kameru vēl pusstundu — laiku, kas bija nepieciešams, lai pēdējā peļķe izveidotos par kādiem piecdesmit maziņiem, tārpiem līdzīgiem radījumiem, kuru ķermeņiem nebija nekādas līdzības ar dzīvnie­kiem, no kuriem tie radušies. Tie rāpoja pa kameru, acīmredzot pilnīgi spējīgi paši rūpēties par sevi.

Arī augi bija pārvērtušies, lai gan citādā procesā. Lielāko augu lapas nobira un stumbri mazliet sakro- kojās. Novērotāji sākumā domāja, ka karstums tikai pārtraucis to augšanu, bet šo pieņēmumu apgāza simtiem maziņu, puniem līdzīgu izaugumu parādīša­nās uz sažuvušajiem stumbriem. Tie pamazām uzpū­tās, acīmredzot uzsūcot vecāku augu matēriju, un beidzot nobira zemē kā vairākas minūtes ilgs lodīšu lietus.

Mazākie, zālei līdzīgie augi gluži vienkārši novīta, bet to vietā strauji dzina asnus pavisam citādi augi. Nepagāja ne stunda, un pilnīgais ap lidaparātu eso­šās vides paraugs kamerā bija pārvērties par visiem novērotājiem — arī Daram Langam Anam — galīgi nepazīstamu vidi.

— Tad tā tas notiek! — beidzot izdvesa viens no biologiem.

Ne viņu, ne arī kādu no viņa kolēģiem redzētais nebija ietekmējis tik spēcīgi kā Krūgeru. Tiesa, ne­viens cits jau nebija tā pieķēries Daram.

—   Manuprāt, mēs būtu varējuši paredzēt, ka no katra indivīda radīsies krietni daudz pēcnācēju, ja šī ir viņu vienīgā reproducēšanās iespēja. Planēta tūlīt pēc sezonas maiņas droši vien ir šausmīgi pārap­dzīvota.

Kāds cits biologs noraidoši papurināja galvu.

—   Šai ziņā viss ir kārtībā, — viņš teica, — bet kaut kas cits gan ne. Pašlaik mēs vērojam periodu tieši pirms kārtējās klimata maiņas, bet dzīvnieku vēl aizvien ir daudz — gan gaļēdāju, gan zālēdāju — un augu pasaule nemaz neizskatās cietusi. Nespēju īsti noticēt, ka nav vēl citas reproducēšanās metodes.

—   Vai nepieciešamību pēc tās nenosaka sezonas ilgums? Ja pašreizējā proporcija uzskatāma par normu, tas nozīmē, ka sezonu pārdzīvo apmēram viens no piecdesmit indivīdiem.

—   Pareizi, un sezona, kas drīz beigsies, ilgst ap­tuveni četrdesmit Zemes gadu. Negribas ticēt, ka tik ilgā periodā varētu saglabāties tik daudz dzīvnieku. Mēs zinām, ka atbilstoši savam svaram tie patērē apmēram tikpat daudz barības kā dzīvnieki uz Ze­mes. Kā tas ir, Dar? Vai jūsu dzīves laikā vairākkārt nerodas jauni dzīvnieki?

—   Protams, ka rodas, — abiormenietis atbildēja. — No katra dzīvnieka locekļa, ja tikai tas ir pietie­kami liels, izaug jauns dzīvnieks. Tā noteikti notiek vismaz ar tiem dzīvniekiem, kurus mēs lietojam ēša­nai, tāpēc mēs vienmēr atstājam no katra kaut ko neapēstu. Vai ar jūsu dzīvniekiem tā nenotiek?

—   Hmm-m. Uz Zemes dažas dzīvās būtnes var ap­mēram tā atjaunoties, bet tās ir visai primitīvas. Es nesaprotu, kā^uz šīs planētas vispār iespējams kādu nogalināt?

—  Nu, protams, daži dzīvnieki no sava laupījuma neatstāj pietiekami daudz, lai tas varētu reģenerē­ties. Turklāt dažkārt kāds nomirst arī badā vai no­slīkst, kaut gan jābadojas krietni ilgi, lai izdiltu tik­tāl, ka vairs nevar izdzīvot.

Viens no zinātniekiem domīgi aplūkoja savu labo roku, kurai divu pirkstu vietā bija tikai stumbeņi — piemiņa no negadījuma bērnībā.

—  Jādomā, Dar, ka laikam būtu muļķīgi jautāt, vai jūsu rasei ari piemīt šāda reģenerēšanās spēja.