UGUNS cikls

—   Elerbijs sāka šaubīties par pamatteorijas pa­reizību, pēc kuras Dars Langs Ans un jūraszvaigznes ar verdošajām asinīm ir secīgas vienu un to pašu radījumu paaudzes. Mēs to pārrunājām kādā no mūsu kārtējām diskusijām un atklājām, ka ir arī vēl daži citi norādījumi. Dans Leklo kādā dzīvniekā bija atradis sīkas kaula lodītes, kuras, kā pierādīja eks­periments, ir šā radījuma «karstās» paaudzes dīgļi. Ja tos izņem pirms radījuma pakļaušanas karstuma un slāpekļa dioksīda ietekmei, pēcnācēji nerodas, kaut ari dzīvnieka miesa reaģē parastajā veidā, to­ties, ja apstākļu maiņai pakļauj pašas lodītes, no tām rodas šo radījumu «karstās» dzīvības formas indi­vīdi.

—   Es nesaprotu, ko tas viss nozīmē.

—  Jādomā, ka «karstās» un «aukstās» dzīvības formu tipi ir pilnīgi sveši viens otram un faktiski at­tīstījušies neatkarīgi. Katra dzīvības forma rada spo­ras vai kādu to ekvivalentu, kas spēj pārdzīvot ne­piemērotos apstākļus.

—       Dabīgajā evolūcijas gaitā daži no šiem dzīvī­bas formu tipiem attīstījuši spēju piestiprināt savas sporas pie otras dzīvības formas aktīvajiem dzīvnie­kiem vai arī ievadīt tajos, piemēram, gādāt, lai tās apēd, kā uz Zemes vēl aizvien dara daži parazīti.

—   Bet tad jums vajadzētu atrast šīs sēklas — vai kas nu tas īsti ir — visos pārbaudītajos radījumos, taču jūs teicāt, ka tās bijušas tikai vienā. Kā to iz­skaidrot?

—   Te nāk talkā minētais piemērs no Zemes dzīves. Jūs varbūt zināt, ka ir daži vīrusu tipi, kuru dabiskie upuri ir baktērijas. Vīruss nonāk saskarē ar baktē­riju, izspiežas cauri šūnas apvalkam, un pēc kāda laika vai vesels simts jaunu vīrusu iznirst no izsūk­tās baktērijas atliekām.

—   Es lāgā nezinu, tomēr man šķiet, tur nav nekā dīvaina.

—   Tiktāl ne. Tomēr dažkārt gadās, ka pēc vīrusa iek]ūšanas upura ķermenī pēdējais turpina dzīvot, it kā nekas nebūtu noticis.

—   Tas vēl aizvien ir saprotams. Katrā populācijā allaž gadās kāds imūns indivīds.

—   Ļaujiet man pabeigt! Baktērija nodzīvo savu laiku un sadalās parastajā veidā; tās pēcnācēji dara to pašu desmit vai varbūt simt paaudzēs. Tad radiā­cijas vai ķimikāliju iespaidā — vai arī vispār bez kāda redzama iemesla — vairums vai visi sākotnē­jās baktērijas pēcnācēji sabrūk un no to atliekām pa­ceļas vīrusu mākoņi!

•— Tiešām?

—   Tieši tā. Sākotnējais vīruss faktiski ir inficējis savu pirmo upuri tā, ka vīrusa reproduktīvais mate­riāls dalās reizē ar baktērijas reproduktīvā materiāla dalīšanos un tiek pārnests uz visiem pirmā indivīda pēcnācējiem. Beidzot kaut kāda apstākļu maiņa liek tiem atgriezties pie parastās reproducēšanās metodes.

—   Saprotu, — Bērks lēni novilka. — Jums šķiet, ka «karstajiem» attīstījusies līdzīga spēja,,, ka katra Daram līdzīga radījuma šūnas kodolā ir fak­tori, kas piemērotos apstākļos producēs vienu no tām jūraszvaigznēm.

—  Tieši tā, tomēr viņu attiecības nav vairāk līdzī­gas vecāku un bērnu attiecībām kā Džekam Kārdiga- nam un viņa mīļākajam kanārijputniņam. Šķiet, tās ir tādas kā Zemes augiem un to hloroplastam.

—  Patiesību sakot, es nesaprotu, kāda tur star­pība.

—   Savā ziņā tas varētu attaisnot «karsto» radī­jumu attieksmi pret Dara rasi.

—  Varbūt. Tomēr tas nemazina manas sākotnējās bažas, — ja nu vienīgi jūsu viedoklis par to, ka abām dzīvības formām jāmirst, lai reproducētos. Jūs esat uzvēlis man vēl jaunas raizes.

—   Kādas tad?

—   Par laiku, kurā notikusi adaptēšanās pie šā kli­mata. Ja jums taisnība, vismaz viena no šīm rasēm nepilnos desmit miljonos gadu ir attīstījusies no pa­šiem pirmsākumiem līdz inteliģences līmenim, kas salīdzināms ar mūsējo. Dzīvībai uz Zemes vajadzēja simtreiz ilgāku laiku, lai to veiktu. Siem radījumiem jābūt visadaptīvākajai dzīvības formai kosmosā — šai ziņā līdz šim cilvēkam bija pirmā vieta.

—  Jāsāk domāt — jūs baidāties, ka viņi, apguvuši Zemes tehnoloģiju, izplatīsies Galaktikā un izspiedīs cilvēku no tās.

—   Atklāti sakot, jā.

—   Kā jūs domājat, kur tieši viņi apmetlsies?

—   Dieva dēļ — visur, cilvēk mīļais! Uz Zemes… uz Marsa … uz Merkura … katrā no piecdesmit pa­saulēm, kur mēs varam dzīvot, un vēl tikpat dau­dzās, kur mēs nevaram dzīvot! Ja pašreiz vēl viņi nespēj panest apstākļus uz tām, tad drīz spēs — tās ir viņu adaptācijas spējas, kas mani baida. Ja mums ar viņiem rastos nesaprašanās, kā gan mēs varētu pret viņiem cīnīties? Kā jūs nogalināsit radījumu, kuram pieaug jaunas rokas un kājas zaudēto vietā un kurš var radīt veselu birumu pēcnācēju, ja jūs viņam uzmetīsit bumbu?

—  To es nezinu, un man šķiet, ka tam arī nav no­zīmes.

—   Kāpēc ne? — Bērkam aiz satraukuma gandrīz vai balss aiztrūka.