UGUNS cikls

—   Mēs novedīsim jūs lejā, cik drīz vien iespējams. Mister Krūger, jādomā, ka jūs gribēsit pavadīt Daru. Lidaparātu vadīšu es; visi, kuru pienākumi atjauj, var braukt līdzi, ja tikai pietiks vietas. Mēs paliksim lejā, kamēr noslēgs patvērumu, tā ka tiem, kas šo notikumu grib redzēt, jārēķinās ar triju nedēju prom­būtni no «Alphard». Cejā dosimies pēc divdesmit stundām; ar to vajadzētu pietikt, lai katrs, kas grib ņemt līdzi aparatūru, pagūtu to novietot palīgkuģi.

—   Dar Lang An, kā jums šķiet, vai jūsu skolotā­jiem noderētu radioaparāti, kas darbojas uz citiem viļņiem nekā jūsu ugunīgo draugu radio, — tādi, kurus jūs varētu lietot sarunām ar mums bez viņu z; ņas?

Krūgers tik tikko atturējās nepasmīnējis; vecais vientiesis tomēr bija cilvēcīgs, par spīti pienākuma apziņai.

—   Šāda ierīce noteikti noderētu, komandieri'. Mēs būsim par to Joti pateicīgi.

—   Labi, ieliksim dažus palīgkuģī. Sanāksme bei­gusies.

Ierašanās uz nosēšanās platformas Ledus Cietok­snī šoreiz bija citāda. Kosmosa kuģim, kuru balstīja un vadīja tādi paši lauki, kādi bija izšāvuši «Al­phard» cauri starpzvaigžņu telpai, pilnīgi ignorējot gaismas izplatīšanās likumus, nebija tādu manevrē­šanas ierobežojumu kā planieriem. Tas bija labi, jo uz platformas planieru bija tik daudz, ka varbūt pat Daram Langam Ānam būtu bijis grūti nolaisties. Pirmo reizi Krūgers ieraudzīja skolotājus virszemē; daži no viņiem vadīja darbus, citi tos tikai vēroja.

Kuģa tuvošanos pamanīja, un grupa abiormeniešu ar žestiem norādīja uz vienu platformas malu, kur planieri bija novākti, lai atbrīvotu vietu.

Mirklī, kad mazā kuģa gaisa slūžas atvērās, Dars un Krūgers metās laukā, abi apkrāvušies ar Bērka dāvāto radioiekārtu. Iedzimtais pirmais iegāja tunelī, un viņi sāka garu garo gājienu līdz patvēruma cen­trālajai daļai dziļi zem ledus cepures. Krūgers vairs nebrīnījās, kāpēc patvērums iekārtots tur, taču viņš vēl aizvien bija mazliet pārsteigts, ka šīs būtnes vis­pār bija spējušas to izbūvēt.

Patvērumā valdīja lielāka rosība nekā agrāk, des­mitiem, pat simtiem mazo iedzimto tekalēja apkārt ar dažādiem noslēpumainiem uzdevumiem.

—  Droši vien bibliotēkā ir daudz darba, — Krū­gers ieminējās, pamājot uz vienu no grupām.

—   Visām grāmatām vajadzētu jau sen būt šeit, — Dars atbildēja. — Pašreiz galvenā problēma ir pār­tika. Parasti tās sagādāts pietiekami daudz jau vai­rākus gadus pirms laika, bet mēs neriskējam. Mēs piegādājam pārtiku līdz pēdējam brīdim.

—   Ko tu darīsi?

—   Saaicināšu kopā skolotājus, kuri var ziedot man laiku, un sākšu ziņojumu. Viņiem vajadzētu būt diezgan daudziem, jo bija jau zināms, ka ieradīšos ar jaunām zināšanām.

—   Šķiet, no šā brīža tu būsi visai aizņemts ar zi­ņojumu.

—   Jā, Nils. Jādomā, tu gribi vēlreiz apskatīt šo vietu tagad, kad viss sagatavots miršanai, bet šoreiz man nebūs laika tevi pavadīt. Bez šaubām, atradīsies kāds, kas varēs tev pakalpot.

Krūgers apstājās un uzlika roku uz pleca mazajam abiormenietim.

—   Tu taču nejausi, ka durvis aizvērsies, iekāms nebūsi ar mani vēlreiz ticies, vai ne? — viņš jautāja. — Es negribu kavēt darbu, kas jāpadara, tomēr ne­gribu arī šķirties no tevis — vismaz uz daudziem maniem gadiem — jau tik drīz.

Abas Dara acis mirkli pavērās augšup uz Krūgera sadrūmušo seju.

—   Es ar ievi vēl tikšos, pirms Cietoksni aizslēgs, to es tev apsolu, — Dars Langs Āns teica.

Atsākot ceļu, jauneklis jutās apmierināts.

Dara pareģojums, ka viņu sagaidīs vesela komi­sija, izrādījās pareizs. Nilss pamanīja, ka tā sastāv no abiormeniešiem Dara augumā — jaunajiem skolo­tājiem. Viens no milžiem, kuru Krūgers bija jau sa­stapis pirmajā reizē, piedāvājās viņam par pavadoni, un kopā ar garo būtni Krūgers apskatīja tagad jau pilnīgi nokomplektētās bibliotēkas, pārtikas nolikta­vas augšējā slānī, tikai pāris pēdu zem ledus, un lielās dobes siltākajos slāņos zemāk, kur auga Ze­mes sēnēm līdzīgi augi.

Beidzot Nilsu uzveda augšā nosēšanās platformā, kur rosība nebija mazinājusies. Ik pa brīdim gaisā

šāvās kāds planieris, dodamies uz tālajām pilsētām, lai — ja pēc ierašanās tur vēl pietiks laika — atgā­dātu šurp vēl kādu pārtikas kravu. Citi nolaidās re­latīvi nelielajā laukumā, kas vēl bija brīvs; nosēša­nās platformas apkalpes bija nodarbinātas, nepār­traukti pārvelkot planierus uz platformas vienu malu vai arī ievelkot tunelī, lai atbrīvotu vietu tiem, kas vēl ieradās.

—  Vai es tevi pārāk neaizkavēju? — Krūgers vai­cāja savam pavadonim, kad viņi bija sasnieguši virs­zemi. — Sis laiks šķiet visaizņemtākais tavas rases dzīvē.

—   Man vairs nav nekā, ko darīt, — skanēja at­bilde. — Mans pēcnācējs amatā jau visu pārņēmis savā ziņā.

—  Vai tad tu šoreiz nepaliksi Cietoksnī?

—   Nē. Mans mūžs beidzies. Daži no mūsējiem pa­liks, lai pārbaudītu, vai viss pareizi noslēgts, bet tas nav mans pienākums. Tiklīdz vairs nebūšu tev vaja­dzīgs, es došos projām.'

—   Bet man likās, ka visi planieri, ar kuriem tu varētu aizlidot, ir jau izjaukti.

—   Tā ir. Es iešu kājām. Mēs neatgriežamies pil­sētās.