Ugunsnesējs

-        Jā, es zinu, ka tu neesi mītenis. Bet vai tu nesaproti, Rannoh? Tik daudzi tam tic! Viņiem ir svarīgi tam ticēt. Tas vismaz dod viņiem cerību. Ja mūs vadītu tu, mums vismaz būtu kāda iespēja.

-    Kāda iespēja? Iznīcināt mūsu baru?

-             Mūsu baru, Villova nicīgi atkārtoja. Vai tu to sauc par baru? Ja to atsakās vadīt vislabākais briedis šai barā? Ja Anlahā viņš pat nemēģina…

Villova aprāvās. Rannohs cieši ieskatījās viņas skaistajās un drosmīgajās acīs un to mirdzumā saredzēja tādu kā nocietināšanos, kas nebija tāla no nicinājuma. Tomēr ari tagad viņš neko neatbildēja.

-            Tātad es rīkojos pareizi, Villova teica, papurinādama galvu.

-    Pareizi?

-    Pieņemdama Dadzi. Viņš vismaz rīkojas kā īsts briedis.

Tagad bija Rannoha kārta ļaut vaļu dusmām.

-    Nu, tad viņš varēs mirt kā īsts briedis!

Villova cieši raudzījās Rannohā. Viņas acis liesmoja.

-             Tu esi gļēvulis, Rannoh! viņa nikni iekliedzās un strauji apsviedās apkārt. Gļēvulis!

-    Villova! Rannohs čukstus iesaucās.

Taču viņa jau bija projām.

Kad tovakar pirms Larna stundas Villova, Dadzis un pā­rējie devās projām no bara, viņi izdzirdēja dobju saucienu, kas satricināja gaisu, un apstājās, lai paskatītos augšup kalnā. Tur stāvēja Rannohs. Sešām katra raga smailēm šķe­ļot gaisu, staltbriedis atmeta galvu un vēlreiz iemaurojās tik skaļi, sāpīgi un vientulīgi, ka pat brieži, kuri bija viņa tuvumā un kurus vadīja neapvaldāmās dzīves dziņas, ap­stājās, lai ieklausītos tajā. Tad Rannohs piepeši pagriezās un metās projām, cik ātri vien spēja, projām no bara, cauri lietum, kas bija sācis strāvot no vakara debesīm.

Viņš skrēja augu nakti un apstājās tikai rītausmā, kas pelēka, drūma un nedraudzīga nolaidās pār apkārtni. Sma­gās domas bija viņu nogurdinājušas, un viņš atlaidās zālē, aizvēris acis un izmisīgi cenzdamies atvairīt vainas apziņu,

kas arvien skaudrāk draudēja viņu pārņemt. Kad atnāca sapnis, Rannohs miegā sāpīgi iekunkstējās.

Viņš stāvēja jūras krastā un lūkojās tālumā uz salu. Šai vietā viņš nekad nebija bijis, tomēr tā likās pazīstama, un skatīdamies viņš pēkšņi redzēja, ka viļņi iemirgojas, un izdzirda tajos balsi.

-    Rannoh, tā teica, Rannoh, tu gandrīz esi galā! Bet, iekams tu vari piepildīt Pravietojumu, tev ir jāzina. Jāzina noslēpums. Tad tu vairs nešaubīsies.

Rannohs pamodās un viscaur nodrebēja. Joprojām bija agrs rīts, taču satrauktais briedis piecēlās un rikšoja tālāk. Tikai pēc piecām dienām Larna stundā viņš atgriezās pie bara un redzēja, ka kalnus apsargā vairs nedaudzi brieži. Ar nemierīgu sirdi viņš aizstaigāja pie briežumātēm. Ran­nohs meklēja Brakenu.

Viņš atrada māti ielejas galā, kur tā viena tupēja piemirkušajā zālē. Brakena izskatījās vecāka, nekā viņš to atcerējās redzējis, un Rannohu pārņēma spējš, izmisīgs žēlums pret nabaga briežumāti. Pēdējos divus gadus viņš to bija atstājis novārtā, gandrīz visu laiku veltīdams Lerām un dziedinā­šanai, un tagad Rannohs aptvēra, ka nav apciemojis māti jau vairākus mēnešus.

-    Māt, viņš klusi teica, pieiedams tai klāt.

-    Rannoh! Brakena atsaucās. Rannoh, vai tas esi tu?

-Jā, māt. Kā tev klājas?

-    Gluži labi, briežumāte nepārliecinoši atbildēja, un tev, Rannoh?

-    Man arī, Rannohs skumīgi atbildēja. Kaut ari Dadzis ieguva Villovu. Viņi devās uz dienvidiem cīnīties ar Sgorru. Es baidos par viņiem, māt.

Brakena sakustējās. Šie vārdi viņai bija pazīstami, taču neskaidrās domas neļāva īsti aptvert, kas ir Villova un Dadzis.

-    Māt, Rannohs pēkšņi sacīja, vai tu nevarētu pastās­tīt man par tēvu? Par Brehinu. Tu man nekad tā īsti neesi par viņu stāstījusi.

Briežumāte tramīgi paskatījās uz Rannohu.

-    Es gribu zināt par viņu, Rannohs teica, gribu zināt visu. Viņš bija Izlūkotājs, vai ne? Man gribētos, kaut es būtu ticies ar viņu, māt. Man gribētos, kaut viņš pašlaik būtu šeit. Es tik daudzko gribētu viņam pajautāt! Par to, ko nozīmē būt Izlūkotājam, un par Herlām.

Tagad Rannohs bija pagājis dažus soļus tālāk no Brakenas un runādams stāvēja pret viņu ar muguru. Viņa balss iespiedās Brakenas domās, bet tad briežumāte sastinga un vairs neklausījās. Brakenas neskaidrās maņas bija satrau­kuši kāda kustība netālu kokos, apmēram divdesmit zaru attālumā. Ar acs kaktiņu viņa tur pamanīja jaunu briedi, kas stāvēja un vērīgi raudzījās uz Rannohu.

-    Viņš noteikti būtu varējis dot man padomu, Rannohs turpināja, kamēr Brakena slējās kājās. Viņš man būtu pateicis, vai man jāiet viņiem līdzi vai ne. Es nedrīkstu ļaut viņiem vieniem stāties pretī Sgorram!

Taču Brakena Rannohu vairs nedzirdēja. Briedis starp kokiem bija noliecis lejup ragus un bez trokšņa skrēja tieši uz Rannoha pusi. Vecā briežumāte gribēja spert kāju pie zemes, iekliegties, taču juta, ka kakls aizžņaudzies un visu augumu paralizējušas bailes.

Pēkšņi Rannohs izdzirdēja tādu kā apspiestu rējienu. Viņš pagriezās pēdējā brīdī, juzdams mātes sānu atsitamies pret savējo. Aiz Brakenas viņš ieraudzīja briedi un ieelsojās, redzēdams tā ragus ieurbjamies mātes sānā: viņa bija me­tusies vidū starp Rannohu un uzbrucēju.