Ugunsnesējs

Rannohs gāja, līdz viņa priekšā pavērās stāvs kritums zeme spēji tiecās pretī mutuļojošai jūrai. Te nu tā bija tieši tāda, kā toreiz aprakstīja Kāls. Sala, par ko viņš bija stāstījis, vīdēja tālumā, miglas mākoņu ieskauta, bet trīs koka smailes bija nepārprotami saskatāmas. Rannoha spars saguma. Sala izskatījās bezgala tālu, un vējš sāka kult ūdeni arvien negantākās vērpetēs. Peldēšanā Rannoham nebija gandrīz nekādas pieredzes, un viņš atcerējās Brēku, kas beidza savu dzīvi upes ūdeņos.

-   Sgorrs to spēja, Rannohs sev teica, tātad spēšu ari es! Ar Hernes palīdzību.

Briedis devās pa nokalni lejup.

Nonācis piekrastē, viņš atkal apstājās un pievērsa baiļpilnu skatienu tālajai salai. Tik tālu aizpeldēt šķita neie­spējami, turklāt ūdens kļuva ar katru bridi nemierīgāks. Rannohs iemaurojās un metās jūrā.

Ap kažoku sakļāvās ledains saltums, ragainā galva pa­zuda zem ūdens, mutē ieplūda sāļš šķidrums. Acis skaudri iesūrstējās, un briedis sāka sparīgi strādāt ar kājām, cenzdamies tikt līdzi atplūdu straumēm. Uzniris virspusē, viņš pamazām sāka virzīties projām no krasta, turēdams galvu tik tikko virs ūdens un ļaudams ragus putām un šļakatām. Sāka līt, un drīz Rannohs ap sevi dzirdēja tikai dimdošus lietus plīkšķus pret viļņiem.

Sakopojis spēkus, viņš peldēja tikai uz priekšu un pēc kāda laika bija jūtami attālinājies no krasta. Tomēr sala izskatījās tikpat tālu kā iepriekš, un dziļumā Rannohs arvien vairāk izjuta uzplūdu un atplūdu spēcīgās straumes. Pie­mirkusi spalva bija smaga un vilka uz leju, jo Rannoham bija ziemas kažoks, un ūdens to piesūcināja arvien vairāk. Viļņi cēlās un lūza viņam sejā, un, rīdams lielus sālsūdens malkus, viņš rīstījās, sprausloja un cīnījās pēc elpas.

Pēc kāda laika Rannohs saprata: nogaidot viļņa augšup kāpumu un necenšoties peldēt, ūdens pats viņu pacels un ļaus noturēt galvu un ragus virs ūdens. Taču tādējādi virzī­šanās kļuva lēnāka, un sala joprojām izskatījās nesasnie­dzamā tālumā. Rannohs juta, ka spēks kājās pamazām izsīkst.

Šķita, ka viņš ir peldējis jau veselu mūžību. No ierītā sālsūdens kļuva nelaba dūša, acis sūrstēja un smeldza. Ran­noha spēki bija tuvu izsīkumam, un viņš tik tikko spēja noturēt galvu uz augšu.

Ai, Herne, viņš nočukstēja, Herne! Palīdzi man!

Katrs bridis kļuva arvien mokošāks, un Rannoham sāka reibt galva.

-    Herne, ko īsti tu vēlies no manis? briedis izdvesa.

-    Vai šis ir tas upuris, par ko stāsta Pravietojums? Ja tā ir, tad kam tas vajadzīgs? Kā labā tas notiek?

Pēkšņi pār viņu lūza milzīgs vilnis, un viņa galvu no visām pusēm iekļāva jūras ūdens. Rannohs sprauslodams mēģināja spārdīties, taču viņam vairs nebija spēka. Viņš atkal pazuda zem ūdens.

-   Herne! Rannohs iesaucās, kad viņa galva atkal iznira virspusē un viņš cauri sāļajam ūdens plīvuram ieraudzīja joprojām tālo salu. Ja tu man nepalīdzēsi, kas notiks ar maniem draugiem? Kas notiks ar Herlām? Vai tu mūs esi pametis?

Rannohs jutās pazudis. Viņš atkal nogrima zem ūdens un šoreiz vairs nespēja cīnīties tam pretī. Virs ragiem sakļā­vās jūra.

Tad Rannohs juta kaut ko pieskārāmies sānam. Pēc tam kaut kas piespiedās viņam no apakšas un cēla augšup. Ran­nohs juta, ka nezināms spēks viņu uznes ūdens virspusē un gluži kā jāšus virza uz priekšu. Tad kaut kas viņu pa­svieda uz priekšu, un pēkšņi viņš atkal spēja peldēt.

-    Herne! Rannohs iesaucās un juta, ka atgūst elpu.

Pēkšņi ūdens virsma viņa priekšā sašķēlās. No tās iznira

ronis.

-    Rurl! Rannohs izdvesa.

Kopā ar Rurlu bija vēl citi roņi, kas peldēja briedim abās pusēs un itin kā nesa viņu pa ūdeni uz priekšu.

-    Ko tu te dari? Rannohs sprauslodams jautāja.

-    To pašu es varētu jautāt tev, Rannoh, ronis atrūca.

-    Taču vispirms mums jātiek krastā!

Tā nu Rannohs pa pusei nēšus, pa pusei peldus, izvei­cīgo augumu balstīts, virzījās arvien tuvāk salai un Sgorra tumšajam noslēpumam.

Ieraudzījis priekšā smilšu joslu un lielu krastmalas klinti, Rannohs juta sevī jaunu spēku un atmeta atpakaļ ragus.

Roņi tagad bija atkāpušies, un Rannohs, vēlreiz atgrūdies no viļņiem, juta kājas atduramies smiltīs un augumu izslienamies virs ūdens. Tajā pašā brīdī, riedams un vēcinādams peldspuras, no ūdens izlēca ari Rurls.

Rannohs sparīgi nopurinājās un ar dziļu pateicību palū­kojās uz roni, kas gulēja krasta smiltīs.

-     Rurl! viņš iesaucās. Es nezinu, kā tev pateikties! Domāju, ka esmu jau pagalam.

-     Nav par ko pateikties, Rannoh, ronis atbildēja. Man prieks tevi atkal redzēt pēc šiem daudzajiem gadiem. Tu esi izaudzis, bet zīme uz tavas pieres ir tāda pati.

Rannohs pamāja ar galvu.

-     Jā, viņš klusi sacīja, un es domāju, ka tagad es labāk saprotu tās nozīmi. Tomēr joprojām baidos, kurp tā novedīs.

-    Pravietojums? ronis jautāja.

-Jā, Rurl, es uzzināju, ka tiešām esmu mītenis, un…

-Jā, Rannoh, es to zinu, Rurls teica.

-    Tu zini?

-    Jā, un es zinu ari par Hernes baru.

-    Bet kā tu to vari zināt?