Ugunsnesējs

-    Nē, Dreil, es nekad neesmu ticējis Pravietojumam. Ari Hernem ne. Es nolēmu, ka varu sadarboties ar tevi, kad biju sastapis briedi, kurš grib likvidēt Anlahu un Hernes garu. Bet starp mums abiem ir liela atšķirība. Es gribēju izdzīt Hernes garu, jo es viņam neticu. Es ticu, ka Herlām ir jākalpo saprāta varai. Pareizāk sakot, jākalpo man. Visā Lielajā Zemē. Bet tu gribēji mainīt vecos likumus tāpēc, ka tiem tici un baidies no tiem. Tu esi muļķis, Dreil!

-    Nelietis! Dreils saniknots izgrūda. Pirmoreiz pēc ilga laika viņā pamodās drusciņa agrākās drosmes.

-    Starp citu, Sgorrs mierīgi sacīja, tā kā tevi tik ļoti interesē Pravietojums, varu tev pavēstīt jaunas ziņas no Ezera ielejas. Rannohs kopā ar briežumātēm tur ieradās pagājušajā ziemā.

Eloina klausījās Sgorra vārdos ar pārsteigumu un šaus­mām un sāka neganti drebēt, bet Dreils stāvēja, nekustīgi sastindzis. Viņā plosījās vētra. Galva reiba, apjaušot Sgorra vērienīgo nodevību un dzirdot runas par Pravietojumu, un acu priekšā viņš piepeši redzēja jauna briedēna seju.

-    Ozollapas zīme, viņš aizžņaugtā balsī nomurmināja, ozollapas zīme!

-    Tu joprojām esi pats savu baiļu upuris, Sgorrs nicinoši teica.

-    Es iešu projām, Dreils izgrūda. Jā! Iešu projām un paslēpšos Augstajā Zemē. Paslēpšos no Viņa lāsta.

-    Tu rīkosies aplam līdz pēdējam brīdim.

Dreils pacēla skatienu. Viņa acis bija apjukumā aizmiglo­jušās, tomēr viņš redzēja naidu Sgorra redzoklī un izlasīja tajā ari pats savu likteni.

-Jā, Dreil! Sgorrs iesaucās, un viņa balss atbalsojās visā plašajā gravā. Es esmu šeit, lai atbrīvotu Herlas no meliem!

Sgorrs piepeši lēca uz priekšu. No visa spēka viņš iebelza vecajam briedim pa sāniem, un Dreils kūleniski krita atpa­kaļ. Viņa nagi tvēra kraujas malu, bet pamatu neatrada. Kājas noraustījās tukšā gaisā, un ar pēdējo izmisuma sau­cienu Dreils gāzās tukšumā. Lielais augums ar dižo ragu kroni aizkūleņoja pāri kraujai, noripoja gar pelēko klinti un triecās lejā pret akmeņiem.

Trīs brieži klusēdami stāvēja un noskatījās lejup uz sa­kropļoto ķermeni. Apkārt biezēja tumsa, un virs galvas gaudoja vējš. Beidzot Sgorrs ierunājās atkal, un viņa balss skanēja rāmi, ar uzjautrinājuma pieskaņu.

-    Tā, tas nu ir kārtībā, Narl. Varam ķerties pie darba.

Narls apmulsis paskatījās uz viņu. Vai tu gribi panākt

Kolkvara pakļaušanos? viņš nomurmināja.

-     Narl, Sgorrs smīnēdams atbildēja, tev vēl daudz jāmācās, lai kļūtu attapīgāks un tiektos pēc augstāka goda.

-    Bet kas tad ir vēl augstāks gods kā kļūt par Baru Vald­nieku?

-    Protams, kļūt par visas Lielās Zemes valdnieku. Pakļaut gan Zemās Zemes, gan Augsto Zemi. Sadzīt kopā visus barus, lai tie nevis apliecinātu godu, bet gan kalpotu manai gribai. Apvienot Herlas. Panākt, lai manā pakļautībā būtu pat Klovars!

Sgorra balss šķita arvien pieaugam spēkā un skaļumā, un viņa vārdi atbalsojās visā dziļajā gravā. Narls raudzījās uz viņu ar pārsteigumu un apbrīnu.

-    Drīz mēs redzēsim, Sgorrs triumfējoši sauca, drīz redzēsim, kas notiks, kad Lielais Bars būs manās rokās un Herlu ciltī tiks ieviesta kārtība! Es salauzīšu instinktus, kas dara viņus par vārguļiem!

Narls baidījās bilst kādu vārdu.

-     Tagad ej, Narl! Sgorrs teica, atguvies no sajūsmas uzbangojuma. Ej un pasaki dreil… Nē, pasaki sgorriešiem,

ka mēs nākam atpakaļ. Kad atgriezīsimies pie bara, tev būs daudz darba.

-    Vai barā?

-Jā, Narl. Iesākumam tie divi jaunie, pagājušajā vasarā dzimušie. Pēc tam būs vēl daudz citu.

Narls un Eloina lūkojās Sgorrā platām acīm.

-       Tieši tā, Narl, mums jālikvidē pēdējās Dreila ciltskoka paliekas. Un tagad ej! Es gribu parunāt ar Eloinu.

Narls pamāja ar galvu un pagriezās uz iešanu, bet tad Sgorrs pasauca viņu atpakaļ.

-       Un vēl kas, Narl, viņš čukstus teica. Mums jābūt gataviem saņemt ciemiņus. Kolkvars vēl nav gluži dabūts mūsu pusē, bet viņš ir piekritis vienam noteikumam, lai iegūtu manu atbalstu. Viņš piekrita atdot mūsu briežumā­tes un briedēnus. Mums jāsagatavo tiem īpaša sagaidīšana.

Kad Eloina to dzirdēja un Narls bija devies prom, viņa pirmoreiz ierunājās, un balss viņai trīcēja dusmās un bailēs.

-       Tu viņus neaiztiksi, Sgorr! viņa iešņācās. Nevienu pašu no viņiem!

-       Vai tie ir draudi, mana mīļā? Sgorrs jautāja, priecā­damies, ka viņa pēdējie vārdi atstājuši tieši tādu iespaidu, kādu viņš bija paredzējis.

-Jā, tie ir draudi, Sgorr, Eloina atbildēja. Zvēru pie Hernes un pie savas pēdējās asins lāses!

Pat Sgorrs nodrebēja no Eloinas balss toņa, tomēr šīs izjūtas sagādāja viņam dīvainu baudu.

-      Nu, tas ir tavā ziņā, mana mīļā, viņš teica, un daudz būs atkarīgs no tā, cik tu gribēsi darīt man prieku. Par asinīm tu ierunājies īstajā brīdī. Drīz vien briežu barā bagā­tīgi vairosies mūsu asinis.

Eloinas lepnās acis iezibējās.

-      Vai tu esi gatavs pilnīgi uz visu, Sgorr? Vai tu ne no kā nebīsties?

-    Ne no kā, Sgorrs salti atbildēja, vienīgi no muļķības.

-           Tad tieši tu pats esi muļķis, Sgorr! Un kādu dienu tu to sapratīsi. Tad, kad piepildīsies Pravietojums.