Ugunsnesējs

-            Sveiks, Bankfut! viņš teica. Mums gandrīz nav bijis izdevības aprunāties, kopš aizgājām no ezera.

-            T-t-tā ir, Tein, Bankfuts atbildēja un, redzēdams Teina sejā raizes, jautāja: Kas noticis?

-            Dadzis negrib man piekrist, Teins teica, bet atgrie­šanās Mājvietas barā man liekas nedroša. Esmu dzirdējis dažādas valodas, un tu pats atceries visus tos dreiliešus un dreilingus. Kolkvars gan runā citādi, bet kāpēc lai tagad, kad valda Sgorrs, tur būtu labāk?

-    D-d-droši vien nebūs, Bankfuts piekrita.

-            Es visu laiku domāju… Teins turpināja. Tu dzirdēji, ko teica tas Izlūkotājs. Sgorrs vairs nav tālu. Varbūt vaja­dzētu mēģināt zust kokos.

-    Zust k-k-kokos? -Jā-

-             Un k-k-kurp tad mes ietu? P-p-pie ezera atgriezties mēs nevaram.

-    Laikam nevaram vis, Teins drūmi piekrita.

-              Un mātes d-d-droši vien nenāktu kopā ar mums. V-v-vajadzētu viņas atstāt.

Teins platām acīm paskatījās uz Bankfutu. Viņš nekad nebija iedomājies, ka varbūt nāktos šķirties no Širas.

-             P-p-pat tad, ja viņas nāktu, Bankfuts turpināja, vēl jādomā par B-b-brakenu. Viņa ir tik savāda un tāla. Viņas dēļ mēs lēni tiktu uz priekšu.

-              Bet ja mēs bēgtu vieni paši, sacīja Teins, nakti aizlavītos projām, slēpjoties kokos, tiktu līdz kalniem un…

Teins apklusa. Viņš nebija domājis tālāk par pašu bēg­šanu, un tagad viņa domas itin kā apmācās.

-    Ko domā pārējie? jautāja Bankfuts.

-   Esmu runājis tikai ar Dadzi, un viņš teica, ka es gvelžot niekus. Tu jau zini, ka viņš nekad nav bijis apmierināts ar to, ka vajadzēja aiziet no Mājvietas bara.

-    Labi, Bankfuts teica. Parunāsim ar Villovu!

Tovakar krietnu laiku pēc Larna stundas, kamēr Izlūkotāji

stāvēja sardzē un briežumātes atpūtās, atgūlušās zālē, jau­nie briedēni sanāca cieši blakus un tumsā sačukstējās.

-    Kas par muļķībām! Dadzis pikti izmeta. Sgorrs mums neko sliktu nedarīs. Un, ja sagribēs, lai tikai pamē­ģina!

-    Un man būtu žēl atstāt māti, teica Pepa.

-   Teinam taisnība, Villova nopietni sacīja. Mēs nezi­nām, kāpēc Sgorrs grib mūs atpakaļ. Spriežot pēc visa, kas dzirdēts, viņš ir nežēlīgs un ļauns.

-     Daži stāsta, ka viņš pats esot nogalinājis Dreilu, nočukstēja Teins.

-   Domājiet taču ar prātu! Dadzis nosprauslojās, ar kāju kārpīdams zemi. Kolkvars mūs ir izmetis no Ezera ielejas bara, un mums vairs nav kurp iet. Zemajās Zemēs valda Sgorrs.

-    B-b-bet Augstā Zeme? Bankfuts piepeši teica.

Visi draugi pārsteigti paskatījās uz Bankfutu. Viņi ne­skaidri atcerējās, ka bēgšanas laikā briežumātes bija runā­jušas par Augsto Zemi. Taču tā joprojām šķita vieta, kas tinas noslēpumā. Zeme, kas bagāta ar leģendām un stāstiem par Herlu un Leru ciltīm gan brīnumu un cerību pilniem, gan tumšiem un biedinošiem. Tos apvija baumas un neziņa, jo neviens briedis nedz no Mājvietas bara, nedz no Ezera ielejas bara nekad nebija spēris kāju šai zemē. Teinu šis ierosinājums īpaši ieinteresēja, jo viņa aizraušanās ar no­stāstiem arvien auga augumā, un viņš atcerējās, kā savu­laik, būdams vēl mazs briedēns, bija iztaujājis Blaindvīdu par Augsto Zemi. Tāpēc viņš par to zināja drusku vairāk nekā pārējie, kaut arī viņa zināšanas bija diezgan sadrum­stalotas.

-    Kāpēc gan ne? Teins teica.

-    Tāpēc, ka mums nekad neizdotos tur nokļūt! Dadzis pikti atcirta. Turklāt tur draud daudz vairāk briesmu nekā Mājvietas barā.

-    Es nezinu, Villova klusi teica.

-     Toties es zinu! Dadzis dusmīgi nosprauslojās, aiz­griezās un atgāja tālāk plūkt zāli.

-    Nepievērsiet uzmanību! Bankfuts teica. Dadzis pp-pēdējā laikā vienmēr ir dusmīgs. Kopš viņam izlīda ragi, viņš ir ļoti pārvērties.

-    Es zinu, Villova piekrita. Un viņam vienmēr tik ļoti gribas cīnīties! Pagājušajā sezonā viņš izturējās gluži tā, it kā pats būtu Bara valdnieks.

-     Es nešaubos, ka viņš grib par tādu reiz kļūt, teica Pepa.

-    Vienu gan es nesaprotu, sacīja Villova. Kāpēc viņš nedusmojas par to, ka jāatgriežas Mājvietas barā? Kāpēc neienīst viņus par to, ko viņi gribēja nodarīt Rannoham? Es viņus ienīstu!

-    Es ari! Bankfuts piebalsoja.

-     Mums jābēg prom kaut vai viņa dēļ! Villova teica. Lai mēs kādreiz varētu stāstīt par viņu saviem bērniem.

Draugi skumīgi saskatījās, bet tad Teins ieklepojās: vi­ņiem tuvojās viens no Izlūkotājiem. Briedēni tūlīt nolaida galvas un izlikās plūcam zāli, un Izlūkotājs, nopētījis viņus ar aizdomu pilnu skatienu, atgriezās pie savējiem.