Vecākais

Priecīgs par uzslavu, Oriks samulsis kaut ko nesakarīgi nomurmināja. Tad Eragons vaicāja: Ko tu domā par Nasuadu un urgļiem?

-   Viņa izdarīja pareizu izvēli.

-   Tātad tu viņai piekriti?!

-   Piekrītu gan. Arī man tie briesmoņi nepatīk, taču lēmums bija pareizs.

Iestājās klusums. Eragons sēdēja, atspiedies pret Safiru, un centās apvaldīt arvien pieaugošo nemieru. Minūtes vilkās kā gliemeži. Viņam bezgalīgās gaidas pirms kaujas likās tikpat saspringtas kā pati kauja. Jauneklis ieeļļoja Safiras seglus, notīrīja no bruņukrekla pāris rūsas traipiņu un tad turpināja darboties ar Duvrangragātas burvju prātiem, lai kaut kā nosistu laiku.

Bija pagājusi vairāk nekā stunda, kad viņš pārtrauca iesākto nodarbi, jo sajuta, ka pāri neitrālajai zonai starp armijām tuvojas divas būtnes. Andžela? Solembums? Apjucis un satraukts, viņš pamodināja piemigušo Oriku un pastāstīja, ko bija pamanījis.

Rūķis sarauca pieri un izvilka aiz jostas aizbāzto kara cirvi.

-   Es to zālīšu sievu esmu saticis vien pāris reižu, taču viņa neatgādināja tādu, kas varētu mūs nodot. Viņa jau desmitiem gadu ir labi ieredzēta vārdenu vidū.

-   Tomēr mums vajadzētu noskaidrot, ko viņa tur darīja, Era­gons uzstāja.

Viņi kopā devās cauri nometnei, lai pārtvertu nācējus, kad tie sasniedza nocietinājumus. Drīz vien lāpu mestajā gaismā, sīkā riksītī skriedama, parādījās Andžela, bet viņai pa pēdām sekoja Solembums. Ragana bija ietinusies garā, tumšā apmetnī, kas ļāva viņai pilnībā saplūst ar apkārtni. Liekot lietā gluži neticamu žirg­tumu, spēku un lokanību, viņa pārvarēja vairākus rūķu uzbūvētos brustvērus, te pieķerdamās kādam no mietiem, te pārlēkdama pāri grāvim un visbeidzot strauji noskriedama pa pēdējā uzbē­ruma stāvo kranti, zāļu sieva elsodama apstājās līdzās Safirai.

Atmetusi atpakaļ kapuci, Andžela priecīgi pasmaidīja. Sagai­dītāji! Cik patīkami! Kamēr viņa bilda šos vārdus, kaķacis nodre­bēja pie visām miesām un viņa kažokam pārskrēja savāds vilnis. Tad parādības apveids izplūda, it kā to būtu pārklājis saduļķots ūdens, līdz Solembuma aprises atkal kļuva skaidrākas, tikai tagad viņu priekšā stāvēja kails zēns ar pinkainiem matiem. Andžela iebāza roku maisā, kas karājās viņai pie jostas, un padeva kaķacim bērna kamzoli un bikses, kā arī mazu, melnu dunci, kuru viņš izmantoja kaujā.

-   Ko jūs tur darījāt? Oriks vaicāja, ar aizdomīgu skatienu pētīdams zāļu sievu un viņas pavadoni.

-   Šo un to.

-   Labāk pastāstiet, ko tieši, Eragons uzstāja.

Andželas sejā iegūla skarbāki vaibsti. Ko tad tā? Vai jūs neuz­ticaties mums ar Solembumu? Kaķacis atieza asos zobus.

-   Laikam jau ne līdz galam, Eragons atzina, tikko jaušami pasmaidīdams.

-   Prātīgi darīts, Andžela noteica un paplikšķināja jauneklim pa vaigu. Dzīvosi ilgāk. Ja nu reiz jūs gribat zināt, tad es darīju visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu pieveikt Impēriju, vienīgais, manā paņēmienu klāstā diemžēl nav aurošanas un skraidīšanas apkārt ar zobenu rokā.

-   Varbūt tu mums tomēr atklāsi, kādi ir tavi paņēmieni?

Zāļu sieva brīdi neko neteica, jo bija aizņemta, salokot

apmetni ciešā vīstoklī un noglabājot to maisiņā pie jostas. Es labprāt paturētu tos pie sevis. Cerēju, ka tas kļūs par pārstei­gumu. Turklāt ilgi gaidīt jums nenāksies. Viss sāksies pēc pāris stundām.

Oriks paraustīja bārdu. Kas sāksies? Ja tu nespēj dot skaidru atbildi, mums nāksies vest tevi pie Nasuadas. Varbūt viņa spēs izdabūt no tevis ko jēdzīgu.

-   Nav jēgas vilkt mani pie pavēlnieces, Andžela atmeta ar roku. Tieši viņa man atļāva šķērsot frontes līniju.

-   Tā tu saki, nu jau diezgan naidīgi norūca Oriks.

-   Un arī es tā saku, Nasuada piebilda, pienākdama no aiz­mugures, bet Eragons jau bija jutis viņas tuvošanos. Tāpat viņš bija jutis, ka kopā ar vārdenu pavēlnieci ir četri kuiļi, to starpā arī Garžvogs. Saviebies viņš pagriezās pretī nācējiem, nemaz nemē­ģinādams slēpt nepatiku par urgļu klātbūtni.

-   Pavēlniec, Eragons nomurmināja.

Orikam ar savaldīšanos veicās sliktāk viņš, sirdīgi nolamā­jies, atsprāga atpakaļ un mēģināja izraut savu kara cirvi. Rūķis gan uzreiz aptvēra, ka viņiem neviens negrasās uzbrukt, un strupi sasveicinājās ar Nasuadu. Taču Orika roka neaizklīda tālu no ieroča kāta, bet skatiens nenolaidās no milzīgajiem urgļiem. Andželu Nasuadas pavadoņi, šķiet, neuztrauca. Zāļu sieva nosvērti sasveicinājās ar savu pavēlnieci, tad uzrunāja urgļus viņu pašu asajā valodā, tā sagādājot kuiļiem acīmredzamu prieku.