Vecākais

Kad Eragons bija beidzis, viņš klusēdams stāvēja Garžvoga priekšā un aptvēra, ka urgļa ciltskoks ir īsteni karalisks. Jau­neklis aptvēra, ka Garžvogs ir lielisks komandieris un tikpat izcils domātājs un filozofs kā Oromiss, tikai neizglītots. Katrā ziņā, viņš ir apdāvinātāks par mani, Eragons atzina Safirai. Kā cieņas apliecinājumu atsedzis kaklu, Jātnieks skaļi sacīja: Nār Garžvog, pirmo reizi saprazdams titula "nārs" neticami augsto vietu urgļu sabiedrībā. Es lepojos, ka būsiet man līdzās. Tu vari paziņot herndālai, ka tik ilgi, kamēr urgļi turēs doto vārdu un nevērsīs savus ieročus pret vārdeniem, arī es nepacelšu pret jums roku. Eragons gan šaubījās, ka varētu pienākt brīdis, kad viņam kāds urglis patiktu, taču dzelžainā pārliecība par aizspriedumu pamatotību, kas vēl pirms pāris brīžiem bija aptumšojusi viņa prātu, tagad likās nožēlojama un nekavējoties aizmirstama, ja viņš vēlējās palikt godīgs pats pret sevi.

Safira piešāva aso mēli jaunekļa rokai, likdama bruņukrekla gredzeniem nožvadzēt. Ir vajadzīga liela drosme, lai atzītu, ka tev nebija taisnība.

To dara tikai tad, ja baidās izskatīties muļķīgi, bet es taču izskatītos daudz muļķīgāk, ja mēģinātu tverties pie kļūdaina pieņēmuma.

Klau, mazais, tu tikko izteici prātīgu domu. Par spīti zobgalī­bai pūķa balsī, viņš tur saklausīja arī sirsnīgu lepnumu par to, ko tikko bija izdarījis.

-   Kā jau teicu, mēs esam tavi parādnieki, Ugunszoben, Garžvogs atkārtoja. Viņš un pārējie urgļi pacēla roku un piespieda dūri pie izcilnajām pierēm.

Eragons juta, ka Nasuada labprāt uzzinātu vairāk par tikko notikušo, taču savaldījās. Lieliski. Tagad, kad šī vienošanās ir panākta, man ir jādodas tālāk. Kad pienāks laiks, tu, Eragon, saņemsi manu pavēli no Triānas. Ar šiem vārdiem Nasuada aizsoļoja tumsā.

Kad Eragons iekārtojās blakus Safirai, klusi piezagās Oriks.

-   Labi gan, ka līdzās būsim mēs, rūķi, ko? Mēs neizlaidīsim tos kuiļus no acīm kā modri vanagi, tā gan. Mēs neļausim viņiem pārsteigt tevi pat tad, kad būsi uzgriezis tiem muguru. Tikko kāds mēģinās tev uzbrukt, mēs nocirtīsim šim kājas.

-Man likās, tu piekriti Nasuadas viedoklim, ka man jāpieņem urgļu piedāvājums.

-   Tas taču nenozīmē, ka uzticos tiem vai vēlos cīnīties plecu pie pleca, vai ne tā? Eragons pasmaidīja, bet negribēja strīdēties; viņam, visticamāk, neizdotos pārliecināt Oriku, ka urgļi nebūt nav alkatīgi slepkavas, jo arī jauneklis pats pirms ieskatīšanās urgļu atmiņās nespēja pieļaut šādu iespēju.

Gaidot rītausmu, nakts likās kā smags slogs visapkārt. Oriks izvilka no kabatas galodu un sāka asināt izliektā cirvja asmeni. Kad ieradās pārējie rūķi, viņi ķērās pie tās pašas nodarbes, un metāla švīksti uz akmens piepildīja gaisu ar griezīgu skaņu. Kuiļi sēdēja gabaliņu nostāk, klusi skandējot nāves dziesmas. Eragons ņēmās izlikt aizsardzības burvestības ap sevi, Safiru, Nasuadu, Oriku un pat Arju. Viņš zināja, ka ir bīstami mēģināt pasargāt tik daudzus, taču viņš nepiedotu sev, ja kāds no viņiem gaidāmajā kaujā ietu bojā. Beidzis burties, viņš ielādēja Belota Viedā jostā paslēptajos dimantos tik enerģijas, cik uzdrošinājās, lai nepārpū­lētu sevi.

Jauneklis ziņkāri noskatījās, kā Andžela ietērpjas zaļi melnās bruņās, ko izņēma no kokgriezumiem rotātas koka lādes, tad sastiprina savu zobenšķēpu, vidū saskrūvējot divas atsevišķas kāta daļas ar ūdens tērauda asmeņiem. Viņa sagrieza ieroci ap galvu un tad, šķiet, nosprieda, ka ir gatava kaujai.

Rūķi zāļu sievas darbošanos pavadīja ar piktiem skatieniem, un Eragons dzirdēja, kā viens no viņiem norūc: …zaimošana, ka hutviru izmanto vēl kāds, izņemot Durgrimstu Kvanus.

Pēc tam nakts klusumā varēja dzirdēt vien ieroču trīšanas spiedzīgo mūziku.

Tuvāk rītam atskanēja kliedzieni. Eragons un Safira saasināto maņu dēļ tos sadzirdēja pirmie, taču drīz vien agonijas gaudas pieņēmās spēkā tiktāl, ka tās varēja saklausīt arī pārējie. Piecēlies stāvus, Oriks paskatījās Impērijas nometnes virzienā kakofonija skanēja no tās puses. Ko gan viņi spīdzina, lai izspiestu šādus baisus kaucienus? Tā skaņa pārvērš kaulu smadzenes ledū, tā gan.

-   Es taču jums teicu, ka gaidīt nenāksies ilgi, Andžela noteica. Zāļu sievas labā oma bija zudusi, viņa izskatījās pelēki bāla un saspringusi, it kā viņu mocītu kāda slimība.

Stāvēdams līdzās Safirai, Eragons apvaicājās: Vai tas ir tavu roku darbs?

-   Tieši tā. Es saindēju viņu sautējumu, maizi, dzērienus visu, kam tiku klāt. Daži mirs tūlīt, daži mirs vēlāk, iedarbojoties dažādām indēm. Virsnieku ēdienam es piejaucu nakteni un citus līdzīgus augus, lai viņiem kaujas laikā rādītos halucinācijas. Zāļu sieva mēģināja pasmaidīt, taču īsti labi tas viņai neizdevās. Ne pārāk godīgs paņēmiens, cik nu es saprotu, tomēr es labāk ķēros pie šādām viltībām nekā mirstu kaujas laukā. Labāk lai ienaidnieka nometnē valda apjukums.

-   Indi izmanto tikai gļēvuļi vai zagļi! Oriks izsaucās. Vai ceri iegūt slavu, sakaujot slimu pretinieku? Sarunas laikā klie­dzieni arvien pieņēmās spēkā.