Vecākais

Andžela nepatīkami iesmējās. Slava? Ja tu alksti slavas, tad tur ir tūkstošiem kareivju, kuriem mana inde netika. Esmu pār­liecināta, ka iespēju tikt pie slavas tev šodien būs atliku likām.

-   Vai tāpēc tev bija vajadzīgs aprīkojums no Orina telts? Eragons apvaicājās. Andželas rīcība viņam likās riebīga, taču jauneklis neizlikās, ka saprastu, vai tā ir laba vai ļauna. Zāļu sieva bija saindējusi Galbatoriksa kareivjus tā paša iemesla dēļ, kāpēc Nasuada pieņēma urgļu draudzības piedāvājumu, varēja izrādīties, ka tā ir viņu vienīgā cerība izdzīvot.

-   Tieši tā.

Ienaidnieka kareivju gaudas arvien pieņēmās spēkā un pla­šumā, līdz Eragons vēlējās aizbāzt ausis un apklusināt šīs skaņas. Tās lika viņam viebties un nemierā dīdīties. Šķita, jauneklis kuru katru mirkli zaudēs savaldīšanos. Taču viņš piespieda sevi klausī­ties. Tāda bija maksa par stāšanos pretī Impērijai. Būtu kļūdaini nelikties par to ne zinis. Tāpēc Eragons sēdēja, sažņaudzis dūres un sakodis zobus, kamēr Liesmojošajā līdzenumā atbalsojās mir­stošu vīru nedabiskās balsis.

VĒTRA

Pāri zemei pārslīdēja pirmie rītausmas stari, un Eragona galvā atskanēja Triānas vārdi: Ir laiks. Enerģijas uzvilnījums aizskaloja miegainumu. Pielēcis kājās, viņš uzsauca apkārtējiem, lai pošas, tad ierausās Safiras seglos un izvilka no bultu maka jauno bultu. Kuiļi un rūķi sapulcējās ap pūķi, lai visi kopā dotos lejup pa brustvēru, līdz nonāca pie atveres mietu žogā, kas bija izveidota pa nakti.

Vārdeni plūda ārā pa šiem vārtiem, cik klusu vien spēdami. Kareivju pulki cits pēc cita aizsoļoja uz ienaidnieka pusi, notinuši bruņas un ieročus ar lupatām, lai neviena skaņa neliecinātu par viņu tuvošanos Impērijas pozīcijām. Kad starp vīriem Arjas un Triānas pavadībā sava auļotāja mugurā parādījās Nasuada, gājie­nam pievienojās arī Safira. Visi pieci karotāji tikai ātri saskatījās, neko vairāk.

Nakts laikā smirdīgie izgarojumi bija sakrājušies zemu pār klajumu, un nu blāvā rīta gaisma apzeltīja uzblīdušos miglas vālus, padarīdama tos pienaini baltus. Tādējādi vārdeniem izde­vās šķērsot teju trīs ceturtdaļas klajā lauka starp abām armijām, pirms viņus pamanīja Impērijas sargkareivji. Kad ienaidnieka nometnē atskanēja trauksmes taures, Nasuada iesaucās: Tagad, Eragon! Pavēsti Orinam, lai viņš dodas uzbrukumā! Aiz manis, vārdenu vīri! Cīņā, lai atgūtu zaudētās mājas! Cīņā, lai pasargātu savas sievas un bērnus! Cīņā, lai gāztu Galbatoriksu! Uz priekšu iemērciet savus zobenus mūsu ienaidnieku asinīs! Uz priekšu! Viņa iecirta piešus zirgam sānos, un, varenam kaujas saucienam pāršalcot vārdenu rindas, vīri, vicinot virs galvas ieročus, devās kaujā aiz savas vadones.

Eragons noraidīja Nasuadas pavēli Bārdenam burvim, kas pavadīja karali Orinu. Mirkli vēlāk jauneklis izdzirdēja pakavu dārdoņu tur austrumos uzbrukumā devās arī Surdas kavalērija kopā ar pārējiem kuļļiem, kuri spēja paskriet tikpat ātri kā zirgi.

Jātnieki triecās Impērijas flangā, atspiežot ienaidnieku pie Džie­tas upes, novēršot Galbatoriksa vīru uzmanību tik ilgi, lai vārdeni pagūtu šķērsot atlikušo attālumu līdz ienaidnieka pozīcijām bez kādas pretestības.

Abas armijas sadūrās ar apdullinošo rēcienu. Pīķi triecās pret šķēpiem, veseri pret vairogiem, zobeni pret bruņucepurēm, bet pāri laukam griezās izsalkušu, pilnā kaklā ķērcošu vārnu virpulis, kas likās zaudējušas prātu no svaigo asiņu smārda zem sevis.

Sirds Eragona krūtīs sāka sisties kā negudra. "Tagad mani ir jānogalina vai jākrīt pašam." Nākamajā mirklī viņš juta, kā aiz­sardzības nobūrumi sāk izsūkt viņa spēkus, atvairot uzbrukumus Arjai, Orikam, Nasuadai un Safirai.

Safira turējās nostāk no pašām priekšējām līnijām, jo tur Gal­batoriksa magiem viņi būtu pārāk viegli saskatāmi. Dziļi ievilcis elpu, Eragons sāka meklēt ienaidnieka burvjus, vienlaikus šau­dams bultu pēc bultas.

Duvrangragāta atklāja pirmo Impērijas magu. Tikko saņēmis šo ziņu, Eragons pieslēdzās sievietei, kas bija atklājusi pretinieku, un tad tālāk arī burvim, ar kuru viņa cīnījās. Nomērķējis visu savu spēku, Eragons sagrāva maga aizsardzību, pārņēma viņa apziņu cenzdamies nemanīt šausmas, kas sagrāba vīru. Jaunek­lis noskaidroja, kurus kareivjus viņa upuris aizsargā, un nogali­nāja burvi ar vienu no desmit nāves vārdiem. Pēc tam Eragons nevilcinoties iegāja bez aizsardzības palikušo kareivju prātos un nogalināja arī tos. Kad ienaidnieka ierindā bez redzama iemesla saļima krietns pulciņš vīru, vārdeni uzgavilēja.

Vieglums, ar kādu viņam bija izdevies nogalināt tik daudzus cilvēkus, pārsteidza Eragonu. Kareivjiem nebija ne mazākās iespējas bēgt vai pretoties. "Farthendurā bija pavisam citādi," viņš nodomāja. Eragonu mazliet samulsināja paša prasmju spēks, taču daudzās nāves tik un tā lika vēderam savilkties kamolā. Bet domāt par to nebija laika.