Vecākais

Gaisā jautās metālisks asiņu smārds, un pāri Liesmojoša­jam līdzenumam stīdzēja dūmu strēles, te paslēpdamas, te atkal atklādamas skatienam cīņas pārņemtu ķermeņu mezglus, pudu­rus, rindas un pūļus. Virs galvām maitasputni gaidīja maltītes sākumu, bet saule tuvojās augstākajam punktam debesīs.

No apkārtējo prātiem Eragons un Safira uzzināja, kā viņus uztver no malas. Safiru vienmēr pamanīja pirmo: milzīgu asins­kāru radījumu ar sarkaniem nagiem un ilkņiem, kas nonāvē it visus savā ceļā te ar ķetnu vēzieniem, te ar astes cirtieniem, te ar bangojošiem liesmu viļņiem, kas aprij desmit vai vairāk kareivju vienā ņēmienā. Viņas spožās zvīņas mirdzēja kā zvaig­znes, ar atstaroto gaismu apžilbinot ienaidniekus. Tad pamanīja Eragonu, kas cīnījās līdzās pūķim. Jauneklis kustējās tik ātri, ka ienaidnieki nespēja noticēt savām acīm, kur nu vēl izsekot viņa kustībām. Ar pārcilvēcisku spēku viņš ar vienu vienīgu cirtienu spēja pāršķelt vairogu, uzšķērst bruņas un sašķaidīt zobenu tam, kurš uzdrīkstējās pacelt pret viņu ieroci. Raidītie šāviņi un bultas nobira indīgajā zemē desmit pēdu no Jātnieka, viņa nobūrumu apturēti.

Eragonam un tāpēc arī Safirai bija grūtāk cīnīties pret savas rases pārstāvjiem. Toreiz pie Farthenduras nogalināt urgļus bija krietni vieglāk. Ik reizes, kad viņš redzēja šausmu pārņemtu seju vai ieskatījās Impērijas kareivja prātā, viņš bija spiests nodo­māt: "Viņa vietā varēju būt es." Taču nedz viņš, nedz Safira nevarēja atļauties žēlastību: ja karavīrs stājās viņiem pretī, tad tas tur arī mira.

Trīs reizes ienaidnieks metās uzbrukumā, un trīs reizes Era­gons un Safira nogalināja katru vīru Impērijas armijas pirmajās rindās, lai pēcāk atkāptos pie vārdenu galvenajiem spēkiem un tādējādi izvairītos no aplenkuma. Pēc pēdējā uzbrukuma Erago­nam nācās noņemt vai vismaz pavājināt aizsardzības nobūrumus ap Arju, Oriku, Nasuadu, Safiru un sevi, lai burvestības pārāk ātri neizsmeltu viņa spēkus. Jo, lai cik varens viņš būtu, arī kaujas apmēri bija milzīgi.

Esi gatava? pēc maza atelpas brīža Eragons jautāja Safirai. Viņa apstiprinoši noņurdēja.

Tikko jauneklis metās atpakaļ cīņā, viņa virzienā svilpdams gāzās bultu mākonis. Ar elfa cienīgu izmanību jauneklis no lielākās to daļas izvairījās burvestība pret raidītajām šautrām viņu vairs neaizsargāja, vēl divpadsmit bultu viņš uztvēra ar vairogu, tomēr divas viņam trāpīja viena pa vēderu, otra pa sāniem, un Eragons paklupa. Kaut arī šautras necaururba bruņas, tās aizsita jaunek­lim elpu un atstāja zilumus krietna ābola lielumā. "Tikai neapstā­jies! Tu esi ticis galā arī ar ļaunākām sāpēm!" viņš sev pavēlēja.

Mezdamies astoņu ienaidnieka karavīru bariņā, Eragons šau­dījās no viena vīra pie cita, pasizdams sāņus to pīķus un triekdams Zaroku kā nāvīgu zibens bultu. Tomēr kaujas duna bija notruli­nājusi jaunekļa maņas, tāpēc vienam no kareivjiem izdevās izdurt šķēpa smaili cauri Eragona bruņukreklam, aizķerot viņa kreisās rokas muskuli.

Safira ierēcās, un pretinieki bailēs sarāvās.

Eragons izmantoja mirkļa apjukumu un, liekot lietā Zaroka spala pogā iestrādātajā rubīnā noglabāto enerģiju, atjaunoja spē­kus un nonāvēja trīs atlikušos Impērijas kareivjus.

Novēzēdama asti savam Jātniekam tieši virs galvas, Safira notrieca no kājām pāris desmitu vīru. Atelpas mirklī, kas iestājās pēc tam, Eragons palūkojās uz sāpēs pulsējošo roku un noteica:

Waise heill. Vienlaikus, izmantodams Zaroka rubīnā un Belota Viedā jostā paslēptajos dimantos atlikušo enerģiju, viņš sadziedēja arī sasitumus.

Pūķis un Jātnieks lauzās tālāk uz priekšu.

Likās, ka zem Eragona un Safiras atstāto līķu smaguma ielie­cas Liesmojošā līdzenuma zeme, taču Impērijas armija neno­drebēja, tā neatkāpās. Katra nogalinātā ienaidnieka vietā stājās jauns vīrs. Eragonu pamazām pārņēma bezspēcības izjūta Impē­rijas vīru bezgalīgie pūļi atspieda vārdenus līdz viņu nometnei. Eragons redzēja, ka viņa izmisums atspoguļojas arī kaujas laukā sastaptās Nasuadas, Arjas, karaļa Orina un pat Andželas sejā.

Pat pēc tik smagām apmācībām mēs nespējam apturēt Impē­riju, Eragons sirdījās. Viņu armijā ir pārāk daudz kareivju! Mēs nespēsim turpināt cīņu bezgalīgi. Turklāt nedz Zarokā, nedz jostā enerģijas gandrīz vairs nav atlicis.

Tu vari iegūt to no apkārtnes, ja nāksies.

Es tā nerīkošos, ja vien neizdosies nonāvēt vēl kādu Galbato­riksa magu un enerģiju paņemt no ienaidnieka kareivjiem. Citādi es tikai kaitēšu pārējiem vārdeniem, jo te taču nav augu vai dzīv­nieku, kurus es varētu izmantot, lai stiprinātu mūs.

Garās kaujas stundas turpināja vilkties kā gliemeži. Erago­nam smeldza visas maliņas, ķermeni māca milzīgs nogurums, un, ņemot vērā to, ka daudzi aizsardzības nobūrumi vairs nedarbojās, miesu klāja vairāki duči sīku ievainojumu. Kreisā roka bija notir­pusi no neskaitāmajiem triecieniem, kurus viņš bija atvairījis ar nu jau sacirsto vairogu. No ieskrambātās pieres plūstošais karsto asiņu un sviedru maisījums ik pa brīdim padarīja jaunekli aklu. Likās, ka salauzts arī viens no rokas pirkstiem…