Vecākais

Līdz pat šim mirklim Rorans īsti neticēja Džeoda stāstam par Eragonu un Bromu. Tagad, kad viņš raudzījās savā brālēnā, jaunekli pāršalca pretrunīgu izjūtu vilnis. Eragons ir Jātnieks! Likās neticami, ka slaidais, pārlieku aizrautīgais puika ar mūžam svārstīgo garastāvokli, ar kuru Rorans uzauga kopā, tagad ir kļu­vis par varenu karotāju. Ieraudzījis brālēnu dzīvu, Rorans ļāvās negaidīta prieka vilnim. Taču tajā pašā laikā viņā pamodās baisas, labi pazīstamas dusmas par Eragona lomu Garova navē un Karvahallas aplenkumā. Šajos pāris mirkļos Rorans nespēja izšķirties, vai viņš mīl vai ienīst Eragonu.

Rorans sastinga uztraukumā, kad viņa prātam pieskārās milzīga, svešāda būtne. No šīs apziņas atskanēja brālēna balss: Roran ? -Jā.

Tu vari tikai nodomāt savas atbildes es tās dzirdēšu. Vai visi kārvahallieši ir kopā ar tevi ?

Gandrīz.

Kā tev… Nē, mēs nevaram sākt šo sarunu, mums nav laika. Palieciet, kur esat, līdz kauja būs beigusies. Vēl labāk, ļaujiet, lai upe aiznes jūs tālāk pa straumi, kur Impērija nevarēs jums uzbrukt.

Mums ir jārunā, Eragon! Man nepieciešamas atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem.

Mirkli vilcinājies, Eragons noteica: Es zinu. Bet ne tagad, vēlāk. Bez kāda redzama paskubinājuma pūķis pagriezās projām no kuģa un aizlidoja uz austrumiem, nozuzdams dūmakā, kas cēlās pār Liesmojošo līdzenumu.

Tad atskanēja sajūsmināta Horsta balss: Jātnieks! īsts Jāt­nieks! Es neticēju, ka piedzīvošu šo dienu, kur nu vēl ka tas būs Eragons! Kalējs papurināja galvu. Tad jau sanāk, ka tu, Gārkāji, runāji patiesību, ko? Džeods tikai pasmaidīja, izskatīdamies pēc laimīga bērna.

Rorana ausīs abu pārējo vīriešu vārdi skanēja apslāpēti. Jau­neklis blenza uz klāju, gatavs kuru katru mirkli uzsprāgt no neizturamās spriedzes. Pāri prātam gāzās neatbildētu jautājumu gūzma. Viņš piespieda sevi nelikties par tiem ne zinis. "Es tagad nedrīkstu domāt par Eragonu. Mums ir jādodas kaujā. Vārdeniem IR jāuzvar Impērija."

Viņu pāršalca dusmu paisums. Jauneklis bija izjutis ko līdzīgu arī iepriekš šādi neprātīgas apsēstības uzplaiksnījumi ļāva viņam pārvarēt teju jebkuru šķērsli, pacelt smagumus, kurus parastā stāvoklī viņš pat nespētu izkustināt no vietas; stāties pretī ienaidniekam kaujā, neizjūtot ne mazāko baiļu. Viņš pazina šo trakumu par to liecināja saspringtie muskuļi, straujā elpa un sirds neprātīgā sišanās.

Rorans atgrūdās no margām, pārskrēja pāri kuģa klājam uz pakaļgalu, kur pie stūres rata stāvēja Utars, un uzsauca: Griez kuģi krastā!

-Ko?

-   Griez kuģi krastā, es saku! Paliec šeit ar pārējiem vīriem izmantojiet ballistas, lai sētu paniku ienaidnieka rindās, raugies, lai Impērijas kareivji netiktu uz kuģa klāja. Sargājiet mūsu ģime­nes līdz pēdējam elpas vilcienam! Vai visu saprati?

Utars brīdi vērās viņā ar stingām acīm. Rorans jau satrūkās, ka kapteinis varētu nepaklausīt viņa pavēlei. Tad rētām klātais jūras vilks nokremšļojās un atbildēja: Labi, labi, Dižveseri.

Smagi soļi pavēstīja par Horsta tuvošanos pūpei. Ko tu, Roran, grasies darīt?

-   Ko darīt? Rorans iesmējās un pagriezās pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam, lai nostātos aci pret aci ar kalēju. Kā ko darīt? Es taisos mainīt Alagēzijas vēsturi!

VECĀKAIS

Eragons pat īsti nepamanīja, kā Safira aiznesa viņu atpakaļ kaujas trauksmainajā mutulī. Viņš gan zināja, ka Rorans atrodas jūrā, taču nespēja nedz iedomāties, ka Rorans varētu būt devies uz Surdu, nedz nosapņot, Јa viņi satiksies šādā brīdī. Un vēl brālēna skatiens! Likās, viņa acis ieurbās Eragonā jau­tājošas, atvieglotas, dusmu pilnas… apsūdzošas. No tām Eragons saprata, ka brālēns zina par viņa lomu Garova nāvē un nav to viņam piedevis.

Kad pret Eragona kāju bruņām nožvadzēja zobens, viņš atkal pievērsās apkārtējiem notikumiem. Jātnieks izgrūda aizsmakušu kliedzienu un vēza zobenu lejup, nodurdams kareivi, kurš bija viņam trāpījis. Lādēdamies par paša nevērību, Eragons ar prātu uzmeklēja Triānu un sacīja: Nē, uz tā kuģa nau ienaidnieku. Nodod ziņu, lai tam neviens neuzbruktu. Palūdz Nasuadai, lai viņa aiz­sūta ziņnesi līdz kuģim, tā ļaudīm izskaidro visu notiekošo un parūpējas, lai viņi neiejauktos kaujā, mēs būtu viņai ļoti pateicīgi.

Kā vēlies, Argetlam.

No kaujas rietumu flanga, kur Safira nolaidās, viņa pāris milzu lēcienos šķērsoja Liesmojošo līdzenumu, apstādamās Hrotgara un rūķu karapulku priekšā. Nokāpis no pūķa muguras, Eragons piegāja pie karaļa, kurš uzrunāja jaunekli: Sveicināts, Argetlam! Sveicināta, Safira! Izskatās, ka elfi pie tevis ir piestrādājuši pat vairāk, nekā solīja. Līdzās rūķu valdniekam stāvēja Oriks.

-   Nē, Augstība, to paveica pūķi.

-   Patiesi? Es noteikti noklausīšos tavu stāstu, kad būsim paveikuši šo asiņaino darbiņu. Es priecājos, ka pieņēmi manu piedāvājumu kļūt par Durgrimstu Ingeitumu. Man ir liels gods būt ar tevi vienā klanā.

-   Tāpat kā man jūsējā.

Hrotgars iesmējās, tad pievērsās Safirai un sacīja: Es, pūķi, neesmu aizmirsis tavu solījumu atjaunot Isidara Mitrimu. Pat