Vecākais

tagad mūsu izcilākie meistari atjauno zvaigznes safīru Troņhei­mas vidū. Es ļoti gaidu mirkli, kad tas atkal būs vesels.

Safira nolieca galvu. Kā solīju, tā arī būs.

Kad Eragons atkārtoja pūķa vārdus, Hrotgars pastiepa mez­glotu pirkstu un padauzīja pa vienu no metāla plāksnēm, kas sedza Safiras sānus. Es redzu, ka tu nēsā mūsu kaltās bruņas. Ceru, ka tās tev ir kalpojušas godam.

Lieliski, karali Hrotgar, ar Eragona muti atbildēja Safira. Tās ir pasargājušas mani no neskaitāmiem ievainojumiem.

Hrotgars izslējās stāvus un pacēla Volandu, bet karaļa dziļajās acīs uzdzirkstīja uguntiņa. Nu ko, tagad dosimies kaujā un vēl­reiz norūdīsim šo mazulīti kara smēdē! Viņš palūkojās atpakaļ uz saviem kareivjiem un nokliedzās: Akh sārtos oen dūrgrimst!

Vor Hrothgarz korda! Vor Hrothgarz korda!

Eragons paskatījās uz Oriku, kurš ar varenu saucienu pār­tulkoja tik tikko skandēto: Pie Hrotgara vesera! Eragons un Safira, atkārtojuši Orika teikto, metās uz sarkanā tērpušos kareivju rindām.

Ar rūķu palīdzību uzvaras kausi beidzot nosvērās par labu vār­deniem. Kopējiem spēkiem viņi atspieda atpakaļ Impērijas armiju, sašķēla to vairākās grupās un pa vienai sakāva. Vārdenu un rūķu apvienotie spēki piespieda Galbatoriksa karapulkus pamest pozī­cijas, kurās tie atradās kopš rīta. Savu artavu deva arī Andželas indes, kas pamazām iedarbojās uz upuriem. Daudzi Impērijas armijas virsnieki uzvedās nesaprotami, dodami pavēles, kas ļāva uzbrūkošajiem vārdeniem iespiesties dziļāk ienaidnieka rindās un visapkārt sēt paniku. Karaļa vīri likās aptveram, ka viņiem veiksme vairs nesmaida, tāpēc daudzi simti padevās gūstā, vēl citi pārgāja vārdenu pusē un uzbruka bijušajiem cīņasbiedriem, bet daudzi vienkārši nometa ieročus un bēga.

Pienāca vēla pēcpusdiena.

Eragons cīnījās ar diviem ienaidnieka kareivjiem; pēkšņi viņam pār galvu rūkdams aizšāvās liesmojošs šķēps un ieurbās vienā no Impērijas virsnieku teltīm, kas atradās jardus divdes­mit tālāk, un aizdedzināja audumu. Ticis galā ar pretiniekiem,

Eragons palūkojās atpakaļ un ieraudzīja, kā no Džietas upes krastā stāvošā kuģa izšaujas krietns ducis liesmojošu šāviņu. "Ko tu, Roran, mēģini panākt?" Eragons nobrīnījās un metās virsū nākamajam pretinieku pulciņam.

Drīz pēc tam Impērijas armijas aizmugurē atskanēja taures pūtiens, kam pievienojās otra taure, tad trešā. Kāds sāka sist skanīgas bungas un to dārdu atbalsis bija tik skanīgas, ka kau­jas laukā visi apstājās un sāka lūkoties^no kurienes nāk dunoņa. Eragons pamanīja, ka ziemeļu pusē no apvāršņa atdalās milzīgs siluets un paceļas Liesmojošā līdzenuma spilgti krāsotajās debe­sīs. Vārnas pajuka melnās ēnas priekšā tā nekustīgi planēja aug­šupejošajās siltā gaisa strāvās. Pirmajā mirklī Eragons nodomāja, ka tas ir letrblaks spārnotais nezvērs, kuru izmantoja razaki, lai pārvietotos. Bet tad cauri mākoņiem izlauzās gaišs stars un izgaismoja apveidu no rietumu puses.

Virs viņiem planēja sarkans pūķis, kvēlodams un dzirkstī­dams saules starā kā sarkani nokaitētas ogles kalēja smēdē. Tā caurspīdīgie spārni līdzinājās vīnam, kas pacelts pret luktura gaismu. Pūķa nagi un ilkņi, kā arī dzelkšņi pāri mugurai bija balti kā sniegs. Briesmoņa purpurkrāsas acīs liesmoja baiss izsmiekls. Pūķim mugurā bija piesprādzēti segli, kuros sēdēja vīrs pulēta tērauda bruņās ar garu zobenu rokā.

Eragonu sagrāba šausmas. "Galbatoriksam ir izdevies izperēt vēl vienu pūķi!"

Pūķa mugurā sēdošais vīrs pacēla kreiso roku, un no viņa plaukstas izstaroja rubīnsarkanas, dzirksteļojošas enerģijas stars, kas trāpīja Hrotgaram krūtīs. Rūķu burvji ievaidējās agonijā, jo mēģinājums aizkavēt uzbrukumu zibenīgi izsūca no viņu ķerme­ņiem visu enerģiju. Rūķu magi saļima zemē miruši, arī Hrotgars ķēra roku pie sirds un pakrita zemē. Redzot, kā karalis sagumst, rūķu ierindu pāršalca drūms vaids.

Nē! iesaucās Eragons, un Safira nikni ierēcās. Jauneklis ar naidā kvēlojošām acīm paskatījās uz ienaidnieka Jātnieku. "Par to es tevi nogalināšu."

Eragons zināja, ka viņi ar Safīru ir pārāk noguruši, lai stā­tos pretī tik varenam ienaidniekam. Pametis skatienu visapkārt,

Eragons pamanīja dubļos gulošu zirgu, kuram sānos bija ietriekts šķēps. Ērzelis vēl arvien bija dzīvs. Eragons, uzlicis plaukstu tam uz kakla, nočukstēja: "Guli, brāl!" Tad viņš pārraidīja auļotāja atlikušos dzīvības spēkus sev un Safirai. Enerģijas nebija tik daudz, lai atjaunotu visus spēkus, taču tā remdēja sāpošos mus­kuļus; arī locekli vairs pārgurumā netrīcēja.

Atguvies Eragons uzlēca Safirai mugurā un uzsauca: Orik, stājies savu ciltsbrāļu priekšgalā! Jauneklis redzēja, ka tālāk laukā stāv Arja un ar bažām vēro viņu. Eragons izmeta elfu no prāta un pievilka seglu siksnas ap kājām. Tad Safira pacēlās gaisā un devās pretī sarkanajam pūķim, spēji vēcinot spārnus, lai sasniegtu nepieciešamo ātrumu.

Es ceru, ka tu atceries visu, ko iemācīja Glēdrs, viņš noteica un sagrāba ciešāk vairogu.