Vecākais

Safirai neklājās daudz labāk. Kareivju bruņas bija uzplēsu­šas brūces pūķa mutē, daudzi zobenu cirtieni un bultu trāpī­jumi savainojuši neaizsargātos spārnus, bet kāds šķēps caururbis viņas bruņas un ievainojis plecu. Eragons redzēja lidojošo šķēpu un mēģināja to atvairīt ar buramvārdiem, taču tie izrādījās par gausu. Tagad katra Safiras kustība notašķīja zemi ar simtiem asiņu lāsīšu.

Krituši bija trīs no Orika vīriem un arī divi kuiļi.

Saule sāka laisties uz rieta pusi.

Kad Eragons un Safira posās septītajam, pēdējam, uzbru­kumam, austrumos atskanēja skaļas un dzidras taures. Karalis Orins iegavilējās: Rūķi ir klāt! Rūķi ir klāt!

Rūķi? Eragons piemiedza acis un apjucis palūkojās apkārt. Ap sevi viņš redzēja tikai kareivjus. Tad, kad jauneklis aptvēra, ko īsti nozīmēja karaļa vārdi, viņu pārņēma sajūsma. Rūķi! Viņš uzrāpās Safirai mugurā, pūķis gaisā palēcās, mirkli vēcinādams saplosītos spārnus, lai viņi varētu pārskatīt kaujas lauku.

Patiešām no austrumiem uz Liesmojošā līdzenuma pusi soļoja milzīga armija. Tās priekšgalā, tērpies zelta bruņās, ar dārgakmeņiem rotāto bruņucepuri galvā un savu mūžveco kara veseri Volundu dzelžainajā tvērienā jāja karalis Hrotgars. Ierau­dzījis Eragonu un Safiru, rūķu karalis pacēla Volundu sveicie­nam.

Eragons no visa spēka ieaurojās un atbildēja ar to pašu, novi­cinādams gaisā Zaroku. Jauni spara uzplūdi lika jauneklim aiz­mirst par ievainojumiem, ļāva atkal justies niknuma pilnam un mērķtiecīgam. Safira ierēcās kopā ar viņu, iedvesdama atjaunotu cerību vārdenos, bet Impērijas kareivjiem likdama bailēs saminstināties.

-   Ko tu redzēji? Oriks iesaucās, kad Safira nolaidās uz zemes. Vai tas ir Hrotgars? Cik vīru ir kopā ar viņu?

Atvieglojuma sajūsmināts, Eragons piecēlās stāvus seglu kāpš­ļos un iekliedzās: Stipriniet savas sirdis, karalis Hrotgars ir klāt! Un izskatās, ka kopā ar viņu ir visa rūķu armija! Mēs sakausim Impēriju! Kad gaviles pieklusa, Jātnieks piebilda: Tagad izvelciet savus zobenus un atgādiniet tiem utainajiem gļēvuļiem, kāpēc viņiem ir jābīstas no mūsu drosmes! Uz priekšu!

Tajā mirklī, kad Safira metās uz ienaidnieka pusi, atskanēja otrs kliedziens, šoreiz no rietumu puses: Kuģis! Pa Džietas upi tuvojas kuģis!

-   Nolādēts, Eragons norūca. "Mēs nevaram ļaut šim kuģim piestāt krastā, ja tajā atrodas Impērijas papildspēki." Sazinājies ar Triānu, viņš sacīja: Pasaki Nasuadai, ka mēs ar Safiru tiksim galā ar kuģi. Ja tur ir Galbatoriksa vīri, mēs to vienkārši nogrem­dēsim.

Kā teiksi, Argetlam, atbildēja burve.

Safira nekavējoties pacēlās spārnos, mezdama augstus lokus pāri nomīdītajam, kūpošajam līdzenumam. Kad kaujas nemitīgā duna Eragona ausīs noklusa, viņš dziļi ievilka elpu, juzdams, kā prāts noskaidrojas. Pametis skatienu lejup, viņš pārsteigts ievēroja, cik sadrumstalotas tagad izskatījās abas armijas. Gan Impērijas, gan vārdenu karapulki bija sašķēlušies neskaitāmās nelielās grupiņās, kas cīnījās cita pret citu visā Liesmojošā līdze­numa plašumā. Tad šajā bangojošajā apjukumā iesoļoja rūķi, pārsteigdami Impēriju no flanga gluži tāpat, kā tas bija izdevies Orina kavalērijai kaujas sākumā.

Kad Safira pagriezās pa kreisi un cauri mākoņiem aiztraucās uz Džietas upes pusi, kaujas lauks pagaisa no skatiena. Vēja brāzma izkliedēja degošās kūdras dūmus, viņu priekšā parādījās liels trīsmastu kuģis, kas, divām airu rindām cilājoties ritmā, lauzās augšup pa upes straumi. Burinieks izskatījās pamatīgi bojāts, turklāt pie tā mastiem nemanīja karogus, kas norādītu uz tā piederību. Lai nu kā, Eragons sagatavojās iznīcināt nelūgtos viesus. Kad Safira metās pikējumā, viņš pacēla pāri galvai Zaroku un izgrūda pār lūpām mežonīgu kaujas saucienu.

ATKALREDZĒŠANĀS

Rorans stāvēja "Pūķa spārna" priekšgalā un klausījās, kā ūdenī švīkst airi. Viņš tik tikko bija beidzis airēšanas maiņu, un labo plecu pārņēma aukstas, plosošas sāpes. "Vai man mūžam nāksies mocīties ar šīm razaku atstātajām atmi­ņām?" Viņš notrausa sviedrus no pieres un centās nelikties ne zinis par smeldzi, tā vietā pievērsdams skatienu upei, kuru aizse­dza sodrējainu mākoņu vāli.

Pienāca Elēna un apstājās viņam līdzās pie kuģa borta. Kalēja sieva uzlika roku uz lielā vēdera. Pat ūdens izskatās ļauns, viņa noteica. Varbūt mums vajadzēja palikt Dautā, nevis meklēt jaunas nepatikšanas?

Rorans baidījās, ka sievietei ir taisnība. Pēc Kuiļa Acs viņi no Dienvidu salām aizburāja atpakaļ pie krasta un tad pa Džietas upi devās līdz Surdas ostas pilsētai Dautai. Kad beidzot viņi piestāja krastā, pārtikas krājumi bija izsīkuši, bet paši kārvahallieši novārguši un slimi.