Vecākais

Attapusies no vārdenu pēkšņā uzbrukuma, Impērijas armija ķērās pie kara mašīnām katapultas raidīja pret ienaidnieku apa­ļas apdedzināta māla lodes, trebušeti bija pielādēti ar aizdedzinātu šķidrumu, bet ballistas bombardēja uzbrucējus ar sešas pēdas garu bultu krusu. Māla lodes un degošais šķidrums nodarīja milzu postu. Viens no lādiņiem uzsprāga nepilnus desmit metrus no Safiras. Eragons parāvās aiz vairoga, bet liela šķemba, kas lidoja tieši viņa galvas virzienā, pēkšņi sastinga gaisā, aizsardzības nobūruma apturēta. Pēkšņais enerģijas zudums lika jauneklim samiegt acis.

Kara mašīnas drīz apturēja vārdenu virzīšanos uz priekšu, sēdamas paniku visur, kur tās tika notēmētas. "Tās ir jāiznīcina, ja mēs gribam nokausēt Impēriju," Eragons saprata. Safirai nebūtu grūti izārdīt mehānismus, bet, baidoties no burvju uzbrukumiem, pūķis neuzdrošinājās pacelties spārnos virs ienaidnieka armijas.

Tad, izlauzušies cauri vārdenu ierindai, astoņi Galbatoriksa vīri mēģināja ar pīķiem uzbrukt Safirai, taču, pirms Eragons paguva izraut Zaroku, rūķi un kuiļi nogalināja visus uzbrucējus.

-   Laba kauja! ierēcās Garžvogs.

-   Laba kauja! atbildēja Oriks, un viņa asinīm notašķītā seja atplauka smaidā.

Eragons saprata, ka buramvārdi pret kara mašīnām nelīdzēs. Tās noteikti bija nodrošinātas pret visu iespējamo maģiju. Ja vien… Pēc nelielas meklēšanas viņš atrada kareivi, kas apkalpoja vienu no katapultām. Lai gan Eragonam bija aizdomas, ka vīru aizsargā kāds burvis, viņam izdevās ielauzties kareivja prātā, uzspiest tam savu gribu un no attāluma vadīt sava upura rīcību. Jauneklis lika vīram doties pie kara mašīnas, kurā tobrīd tika lādēts jauns šāviņš, un ar zobenu pārcirst savīto virvi, kuras spriegums darbināja ieroci. Virve bija pārāk resna, lai to pār­šķeltu ar vienu cirtienu, un viņa biedri uzreiz atvilka kareivi nost no katapultas, taču bojājums izrādījās pietiekams, lai pēc pāris mirkļiem atsaite pārtrūktu un katapultas svira triektos atpakaļ, ievainodama vairākus vīrus. Lūpām savelkoties smaidā, Eragons ķērās pie nākamās katapultas un tā citu pēc citas sabojāja visas Impērijas kara mašīnas.

Atgriezies sevī, Eragons aptvēra, ka apkārt Safirai kā no­pļauti saļimst vairāki duči vārdenu bija pieveikts viens no

Duvrangragātas burvjiem. Izgrūdis baisu lāstu, Eragons metās izsekot maģijas pēdām, lai atrastu vīru, kas bija raidījis nāvīgo burvestību, uzticēdams paša drošību Safirai un saviem sargiem.

Vairāk nekā stundu Eragons meklēja Galbatoriksa magus, taču veltīgi magi bija izmanīgi un viltīgi, tāpēc neuzbruka jauneklim tieši. Šīs paslēpes mulsināja Eragonu, līdz no kāda ienaidnieku burvja prāta pirms tas izdarīja pašnāvību -, viņam izdevās izraut domas skrandu: … pavēlēja nenonāvēt tevi vai pūķi… nenonāvēt tevi vai pūķi.

Te nu ir atbilde uz manu jautājumu, viņš sacīja Safirai, bet kāpēc gan Galbatorikss vēl arvien vēlas mūs sagūstīt dzīvus? Viņš taču saprot, ka esam nostājušies vārdenu pusē.

Pirms pūķis paguva atbildēt, viņu priekšā parādījās Nasuada. Viņas seju klāja putekļi un asiņu šļakatas, vairogu atvairīto cir­tienu švīkas, bet lejup pa kreiso kāju no ievainojuma gurnā plūda asinis. Eragon, viņa aizelsusies lūdza. Man vajag, lai jūs abi dodaties kaujā. Parādieties mūsu vīriem, iedrošiniet mūsējos… un pārbiedējiet ienaidnieku.

Vārdenu pavēlnieces stāvoklis satrieca Eragonu. Ļauj man vispirms sadziedēt tavas brūces, jauneklis iesaucās, baidīdamies, ka viņa kuru katru mirkli var zaudēt samaņu. "Man vajadzēja parūpēties, lai viņa būtu labāk aizsargāta."

-   Nē! Es pagaidīšu, bet mūs sakaus, ja tu neapturēsi preti­nieku. Viņas acis likās stiklainas un tukšas gluži kā bezjēdzīgi caurumi sejā. Mums ir vajadzīgs… Jātnieks. Pēc šiem vārdiem viņa nošūpojās seglos.

Eragons sveicināja Nasuadu ar paceltu Zaroku. Es klausos, pavēlniec.

-   Ej, viņa pavēlēja, un, ja dievi ir, lai viņi tevi sargā!

Sēžot Safiras mugurā, Eragons atradās pārāk augstu, lai ar

zobenu aizsniegtu ienaidniekus, tāpēc viņš izlēca no segliem un nostājās pie pūķa labās priekšķetnas. Tad viņš pavēlēja Orikam un Garžvogam: Aizsargājiet Safiru no kreisās puses. Un, lai kas notiktu, raugieties, lai netrāpāties mums ceļā.

-   Tevi noslaucīs, Ugunszoben.

Nē, Eragons atbildēja, nenoslaucīs. Tagad visi pa vie­tām! Kad visi atradās savās vietās, jauneklis uzlika plaukstu uz Safiras kājas un ieskatījās viņas dzidrajā safira acī. Nu, ko, uzdejosim, mana sirdsmīļā?

Uzdejosim, mazais.

Tad pūķis un Jātnieks sakausēja savas patības vēl ciešāk, izgaisinot visas atšķirības un kļūstot par vienu veselumu. Viņi ierēcās un metās uz priekšu, uz pirmajām līnijām. Kad viņi tur nonāca, Eragons pat nesaprata, no kura mutes izlauzās liesmu mēle, kas aprija duci ienaidnieka kareivju, burtiski uzcepdama tos pašu bruņās, tāpat kā viņš nevarēja pateikt, kā roka atvē­zienā trieca Zaroku lejup, pāršķeļot kāda kareivja bruņucepuri uz pusēm.