Vecākais

Sākumā jauneklis grasījās palikt Dautā, vēl jo vairāk tāpēc, ka pilsētas galva, lēdija Alarisa, viņus uzņēma ar lielu prieku. Taču tāds bija Rorana nodoms, pirms viņš uzzināja par Galbatoriksa armiju. Ja vārdenus sakautu, viņš nekad vairs neredzētu Katrīnu. Tāpēc viņš ar Džeoda palīdzību pārliecināja Horstu un daudzus citus ciematniekus: ja viņi vēlējās dzīvot Surdā un nebaidīties no Impērijas, tad viņiem jādodas augšup pa Džietu un jāiet talkā vārdeniem. Šoreiz ar pārliecināšanu veicās īpaši smagi, taču galu galā Roranam tas izdevās. Kad viņi izklāstīja lēdijai Alarisai par ieceri doties palīgā vārdeniem, viņa apgādāja kārvahalliešus ar visu nepieciešamo.

Kopš došanās ceļā Rorans bieži prātoja, vai izdarījis pareizo izvēli. "Pūķa spārns" bija visiem noriebies. Ļaudis staigāja saspringti un viegli aizkaitināmi, un apziņa, ka viņi dodas kaujā, tikai saasināja stāvokli. "Vai tā bija savtība no manas puses?"

Rorans lauzīja galvu. "Vai es to tiešām daru ciematnieku labad vai tikai tāpēc, lai nokļūtu solīti tuvāk Katrīnai?"

-   Iespējams, viņš atbildēja Elēnai pēc pārdomu brīža.

Viņi kopīgi vēroja biezo dūmu segu, kas krājās virs galvas, padarīdama tumšas debesis, aizsegdama sauli un pārvērzdama atlikušo gaismu tā, ka apkārt viss iekrāsojās nelabumu uzdzenošā oranžā tonī. Mutuļi iegremdēja apkaimi spokainā puskrēslā Rorans nespetu iedomāties, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams. Jūrnieki uz klāja bailīgi vērās apkārt, skaitīja lūgšanu pantiņus un cilāja akmens amuletus, kam vajadzēja pasargāt viņus no ļaunas acs.

-   Ieklausies, Elēna, pieliekusi galvu, ierunājās. Kas tā par skaņu?

Rorans piepūlēja dzirdi un uztvēra tik tikko saklausāmu šķin­doņu, metālam triecoties pret metālu. Tur, viņš atbildēja, skan mūsu liktenis. Pagriezies viņš uzsauca pāri plecam: Kaptein, tur priekšā notiek kauja!

-   Vīri, pie ballistām! ierēcās Utars. Divkāršo airēšanas mai­ņas ilgumu, Bonden. Un visi, kas spēj cilāt ieročus, gatavojieties cīņai, ja negribat vakarā likt pagalvī pašu zarnas!

Rorans palika kuģa priekšgalā, bet viņam aiz muguras "Pūķa spārnu" pārņēma steiga. Par spīti troksnim uz klāja, viņš vēl arvien spēja saklausīt žvadzēšanu, ar kādu tālumā zobeni cirtās pret vairogiem. Tagad varēja dzirdēt arī cilvēku vaidus un kāda milzu dzīvnieka rēcienus.

Viņš paskatījās pāri plecam pie viņiem pienāca Džeods. Tir­gotāja vaigs izskatījās pagalam bāls. Vai tev ir nācies piedalīties kaujā? Rorans vaicāja.

Džeodam norijot siekalas, kaklā noraustījās ādamābols. Viņš papurināja galvu. Mums kopā ar Bromu ir bijušas neskaitāmas sīkas saķeršanās, taču kaut ko tik milzīgu es piedzīvošu pirmoreiz.

-   Tātad šī būs pirmā reize mums abiem.

Dūmu vāls labajā pusē kļuva mazliet plānāks, atklājot skatam melnas zemes strēli, kas ik pa brīdim izgrūda ugunīgas atraugas un slimīgi oranžus garaiņus. Uz tās viena pret otru izmisīgi cīnījās divas milzīgas armijas. Vairs nebija iespējams saprast, kuri ir Impērijas un kuri vārdenu vīri, taču Rorans aptvēra, ka kau­jas likteni jebkurš sīkums var izšķirt par labu gan vieniem, gan otriem. "Mēs varētu kļūt par šo sīkumu."

Pāri ūdeņiem noskanēja kāda vīra balss: Kuģis! Pa Džietas upi tuvojas kuģis!

-   Tev tagad vajadzētu kāpt zem klāja, Rorans lūdza Elēnai. Te drīz vairs nebūs droši. Viņa pamāja un aizsteidzās uz priekšgala lūkas pusi, nokāpa lejā pa trepēm un aizvēra aiz sevis lūku. Vēl pēc mirkļa pienāca Horsts un padeva Roranam vienu no Fiska vairogiem.

-   Iedomājos, ka tev tas varētu noderēt, kalējs sacīja.

-   Paldies. Es…

Rorans apklusa gaiss ap viņiem novibrēja, it kā pret to būtu triecies kāds milzīgs priekšmets. Dumm. Jaunekļa zobi nevilšus sacirtās. Dumm. Spiediens lika iesāpēties ausīm. Drīz pēc otrā būkšķa atskanēja trešais dumm un to pavadīja aizlauztas balss kliedziens, kuru Rorans lieliski pazina, jo bērnībā bija dzirdējis neskaitāmas reizes. Viņš palūkojās augšup un ieraudzīja no mutu­ļojošajiem mākoņiem iznirstam milzīgu safīra krāsas pūķi. Tam mugurā, vietā, kur savienojās kakls un pleci, sēdēja viņa brālēns Eragons.

Tiesa, tas nebija Eragons, kuru viņš atcerējās no pēdējās tikša­nās reizes. Likās, it kā mākslinieks būtu paņēmis brālēna galvenās iezīmes un uzlabojis tās, padarot vaibstus vienlaikus cēlākus un skarbākus. Šis Eragons bija tērpies kā princis smalkās drānās un bruņās, kuras gan klāja kaujas putekļi un asinis. Labajā rokā brālēns turēja paceltu sarkani mirgojošu zobenu. Šis Eragons, Rorans redzēja, varēja nogalināt nevilcinoties. Šis Eragons bija varens un nepielūdzams… Šis Eragons spētu nonāvēt razakus un baisos, spārnotos radījumus, kuru mugurā briesmoņi sēja šaus­mas visā Impērijā, un palīdzētu izglābt Katrīnu.

Vicinādams caurspīdīgos spārnus, pūķis strauji apstājās un palika karājamies gaisā kuģa priekšā. Tad Eragons ieraudzīja Roranu.