Vecākais

Safira neatbildēja, tikai raidīja savu domu rēcienu pret otru pūķi: Nodevējs! Olu šķaidītājs, zvēresta lauzējs, slepkava! Tad viņa un Eragons kā viens veselums uzbruka ienaidnieku pāra prātiem, mēģinot pārvarēt to aizsardzību. Svešā Jātnieka apziņa Eragonam likās savāda tajā it kā mājoja vairākas personas; viņa prāta dziļumos sačukstējās neskaitāmas atšķirīgas balsis gluži kā ieslodzīti gari, kas lūdz, lai tos atbrīvotu.

Tikko prāti saskārās, Jātnieks deva atbildes triecienu un tas bija daudz varenāks par jebko, ko Oromiss spēja uzburt. Eragons atkāpās aiz saviem aizsardzības nobūrumiem, izmisīgi skaitīdams ākstīgu pantiņu, ko Oromiss bija mācījis izmantot šādās bīstamās reizēs:

Zem aukstām ziemas debesīm Mazs vīriņš ar sudraba zobenu Kā apsēsts lēkāja un dūra Ēnu baram, kas mācās virsū…

Uzbrukums Eragona prātam atslāba, kad Safira un sarkanais pūķis triecās viens pret otru gluži kā divi zaigojoši meteori, kas saskrienas pieri pierē. Pūķi saķērās, cenzdamies ar pakaļkājām trāpīt pretiniekam vēderā. Nagi, cirzdamies pret Safiras bruņām un sarkanā pūķa gludajām zvīņām, piepildīja gaisu ar neizturami griezīgiem švīkstiem. Sarkanais pūķis bija mazāks par Safiru, taču ar muskuļotākām kājām un pleciem. Tam izdevās uz mirkli atsist zilo uzbrucēju, tad abi atkal pielidoja tuvāk un mēģināja ar žokļiem sagrābt ienaidnieka kaklu.

Kad pūķi sāka kūleņot uz zemes pusi, raidīdami viens pret otru briesmīgus kāju un astes triecienus, Eragons tik vien spēja kā noturēt rokā Zaroku. Gandrīz piecdesmit jardu virs Liesmojošā līdzenuma Safira un sarkanais pūķis beidzot atrāvās viens no otra un mēģināja noturēties gaisā. Apturējusi kritienu, Safira atlieca galvu gluži kā čūska, kas gatavojas cirtienam, un raidīja pret ienaidnieku varenu liesmu straumi.

Uguns nesasniedza savu mērķi pēdas divpadsmit no sarkanā pūķa kvēlošā upe sašķēlās divās attekās, un tās aizplūda garām pretiniekiem. "Sasodīts," nodomāja Eragons. Kad sarkanais pūķis pavēra žokļus, Eragons iekliedzās: Skolir nosu fra brisingr! Viņš paguva pateikt buramvārdus pēdējā mirklī, jo liesmas, kas uzbangoja ap viņiem, pat nepieskārās Safiras zvīņām.

Safira un sarkanais pūķis, šaudīdamies šurpu turpu, lai nokļūtu virs ienaidnieka, rāvās augšup cauri svēdrainajiem dūmiem dzid­rajās, skaidrajās debesīs. Sarkanajam pūķim izdevās iekampt Safirai astē; viņa un Eragons iesmilkstējās kopīgās sāpēs. Piepūlē elsodama, Safira apmeta grūtu atmugurisku cilpu, nokļūdama aiz sarkanā ciltsbrāļa. Tas savukārt parāvās pa kreisi un mēģināja lidojumā pa augšupejošu spirāli nokļūt virs Safiras.

Kamēr pūķi cīnījās, likdami lietā arvien sarežģītākus akro­bātikas trikus, Eragons sajuta, ka lejā, Liesmojošajā līdzenumā, notiek kas nelāgs: Duvrangragātas burvjus apdraudēja divi jauni Impērijas magi. Sie maģijas pratēji bija krietni varenāki par iepriekšējiem. Pāris jau bija nogalinājis vienu no Duvrangragātas locekļiem un pašlaik grāva otra aizsardzību. Eragons prātā izdzir­dēja Triānas izmisuma saucienu: Ēnkāvi! Tev mums ir jāpalīdz! Mēs nespējam viņus apturēt. Viņi nogalinās visus vārdenus. Palī­dzi, tas…

Balss galvā pagaisa, jo svešais Jātnieks uzbruka Eragona apzi­ņai. Man ar viņu jātiek galā, caur sakostiem zobiem izgrūda jauneklis, cenzdamies atvairīt agresiju. Pāri Safiras kaklam viņš redzēja, ka sarkanais pūķis metas pikējumā uz viņu pusi, mēr­ķēdams tieši zem Safiras. Eragons neuzdrīkstējās atvērt prātu, lai brīdinātu viņu, tāpēc viņš skaļi uzsauca: Noķer mani! Ar diviem Zaroka cirtieniem viņš pāršķēla kāju saites un nolēca no Safiras muguras.

"Tas ir neprāts," Eragons nodomāja. Kad viņu pārņēma bez­svara sajūta, viņš iesmējās reibinošā priekā. Gaiss norāva ķiveri no jaunekļa galvas un iedzēla sejā tā, ka acīs saskrēja asaras. Nometis vairogu, Eragons, lai stabilizētu lidojumu, izpleta rokas un kājas, kā Oromiss bija mācījis. Tēraudā tērptais Jātnieks pamanīja Eragona rīcību. Sarkanais pūķis parāvās pa kreisi, taču nepaguva izvairīties no jaunekļa: lidodams garām, Eragons ar Zaroku no visa spēka cirta pūķim un juta, kā asmens ieurbjas dziļi kājā, skardams dzīslas.

Ievainotais pūķis baisās sāpēs ierēcās.

Trieciena spēks sagrieza Eragona augumu gaisā, un viņš sāka kūleņot. Kad jauneklim izdevās pārtraukt griešanos, viņš jau bija izlidojis cauri dūmu mākoņiem un traucās pretī ātrai un neiz­bēgamai nāvei Liesmojošajā līdzenumā. Ja nekas cits neatliktu, viņš spētu apturēt sevi ar maģijas palīdzību, bet tā viņš iztērētu pēdējos enerģijas pārpalikumus. Eragons paskatījās vispirms pār vienu, tad pār otru plecu. Safira, kur tu esi?

Gluži kā atbildot uz sava Jātnieka jautājumu, Safira izšā­vās cauri kodīgajai dūmakai, spārnus cieši piekļāvusi ķermenim. Pūķis pašāvās zem viņa un mazliet paplēta spārnus, lai piebrem­zētu kritienu. Uzmanīgi, lai neuzdurtos uz kāda no muguras dzelkšņiem, Eragons iekārtojās atpakaļ seglos, atviegloti sajuz­dams gravitācijas spēku, kad pūķis izgriezās no pikējuma.

Nekad vairs tā nedari, viņa uzrūca.

Eragons aplūkoja kūpošās asinis uz Zaroka asmens. Man tomēr tas izdevās, ko ?