Vecākais

Nolaidis zobenu, Murtags savilka visus pirkstus, izņemot rādī­tājpirkstu, dzelkšņainā dūrē un pacēla roku pret Eragonu. Tu nekad nepadodies.

Eragonam pār muguru pārskrēja ledainas trīsas, jo viņš atce­rējās vīziju, ko bija redzējis, plostojot lejup pa Azragni uz Hedartu: Sadangātajos dubļos saļimis vīrs ar salocītu ķiveri un asinīm notašķītu bruņukreklu viņa seja nebija saskatāma, to aizsedza augšup pamesta roka. Eragona acu priekšā parādījās bruņu klāta roka un norādīja uz pakritušo vīru ar liktenīgu nenovēršamību.

Pierausies kājās, jauneklis noklepojās un teica: Murtag… kā gan tu izdzīvoji? Es pats savām acīm redzēju, kā urgļi aizvelk tevi pazemē. Es mēģināju pieredzēt tevi, taču spēju saskatīt vien tumsu.

No Murtaga mutes atskanēja bezkaislīgi smiekli. Tu nespēji neko saskatīt, tāpat kā es nespēju neko saskatīt, kad mēģināju pieredzēt tevi no Urubaenas.

Bet tu taču nomiri! Eragons apjucis iesaucās. Tu aizgāji bojā zem Farthenduras. Arja pazemes ejā atrada tavas asiņainās drānas.

Murtaga sejai pārslīdēja ēna. Nē, es neaizgāju bojā. Tas bija Dvīņu roku darbs, Eragon. Viņi pārņēma savā varā urgļu

vienību un sarīkoja pēkšņu uzbrukumu, lai nogalinātu Ažihadu un saņemtu gūstā mani. Tad Dvīņi nobūra mani, lai nevaru aiz­bēgt, un aizgādāja uz Urubaenu.

Eragons papurināja galvu, nespēdams saprast, kas īsti toreiz notika. Bet kāpēc tu piekriti kalpot Galbatoriksam? Tu taču teici, ka ienīsti karali. Tu man teici…

-   Piekritu?! Murtags atkal iesmējās, un tagad viņa balsī varēja saklausīt neprātu. Es nepiekritu. Vispirms Galbatorikss sodīja mani par to, ka pēc visiem viņa aizbildnībā nodzīvotajiem gadiem Urubaenā es atteicos paklausīt viņa gribai un aizbēgu. Tad viņš izvilka no manis visu, ko es zināju par tevi, Safiru un vārdeniem.

-    Tu mūs nodevi! Es sēroju par tavu bojāeju, bet tu mūs nodevi!

-   Man nebija izvēles.

-Ažihads rīkojās pareizi, ieslogot tevi. Tev vajadzēja sapūt pazemē, tad nekas ļauns nebūtu…

-   Man nebija izvēles! Murtags noskaldīja. Un tad, kad man izšķīlās Torns, Galbatorikss piespieda mūs abus senvalodā zvērēt viņam uzticību. Tagad mums ir jāpakļaujas viņam.

Eragonu pārņēma nožēlas un pretīguma sajūta. Tu esi kļuvis par savu tēvu.

Murtaga acīs iegailējās savāda uguns. Nē, ne par savu tēvu. Es esmu spēcīgāks par Morzanu. Galbatorikss man iemācīja tādus maģijas paņēmienus, par kuriem tu pat sapņojis neesi… Tik vare­nus buramvārdus, ka elfi, nožēlojamie gļēvuļi, pat neuzdrošinās tos izrunāt. Senvalodas vārdus, kas likās zuduši līdz brīdim, kad Galbatorikss tos atklāja no jauna. Veidi, kā iegūt enerģiju… Noslē­pumi, baisi noslēpumi, kas spēj iznīcināt tavus ienaidniekus un piepildīt tavas vēlmes.

Eragons atcerējās vairākas Oromisa nodarbības un atbildēja:

-   Ir noslēpumi, kam jāpaliek noslēpumiem.

-   Ja tu tos zinātu, tu tā nerunātu. Broms bija puskoka lēcējs, nekas vairāk. Un vēl tie elfi! Viņi spēj vien slēpties savā mežā un gaidīt, kad šos sakaus! Murtaga acis pārslīdēja Eragonam.

Tagad tu izskaties pēc elfa. Vai to ar tevi izdarīja Islanzadi? Kad Eragons neatbildēja, Murtags pasmaidīja un paraustīja ple­cus. Labi, lai nu paliek. Drīz vien es tik un tā visu uzzināšu. Viņš apstājās, sarauca pieri, tad palūkojās uz austrumiem.

Arī Eragons pagriezās un ieraudzīja Dvīņus, kas stāvēja Impē­rijas armijas priekšējās rindās un raidīja enerģijas lodes vārdenu un rūķu virzienā. Dūmu mutuļi traucēja skaidri saskatīt notie­košo, taču Eragons bija pārliecināts, ka plikpaurainie magi ņirdz un priecājas, slepkavodami vīrus, kuriem savulaik zvērēja mūžīgu draudzību. Vienu gan Dvīņi nepamanīja toties Eragons un Mur­tags no augstā skatpunkta to lieliski redzēja uz viņu pusi no sāniem lavījās Rorans.

Eragonam sirds nodrebēja, kad viņš saprata, ka tas ir viņa brā­lēns. "Muļķis tāds! Turies no viņiem pa gabalu! Tevi nogalinās!"

Bet, kad viņš pavēra muti, lai izteiktu buramvārdus un nogā­dātu Roranu drošībā pat nedomādams par iespējamām sekām -, ierunājās Murtags: Pagaidi. Es gribu redzēt, ko viņš darīs.

-   Kāpēc?

Murtaga sejā iezagās ledains smīns. Dvīņi ar baudu spīdzi­nāja mani, kad nokļuvu viņu gūstā.

Eragons ar aizdomām palūkojās uz bijušo draugu. Tu neno­darīsi viņam neko ļaunu? Tu nebrīdināsi Dvīņus?

-   Vel einradhin iet ai Shur'tugal. Zvēru pie Jātnieka vārda.

Abi vēroja, kā Rorans paslēpās aiz kritušo kalna. Eragons

saspringa, kad Dvīņi paskatījās Rorana virzienā. Uz mirkli likās, ka viņi pamanījuši brālēnu, taču tad burvji atkal aizgriezās. Rorans izlēca no slēptuves, atvēza savu veseri un blieza vienam no Dvīņiem pa galvu, sašķaidīdams to. Otrs dvīnis, raustīdamies krampjos, nokrita zemē un izgrūda bezvārdu kliedzienu, kuru pēc mirkļa apklusināja Rorana veseris. Tad Eragona brālēns uzlika kāju uz ienaidnieku līķiem, pacēla veseri virs galvas un ieaurojās uzvaras priekā.

-   Ko tu darīsi? novērsis skatienu no kaujas lauka, Eragons uzstājīgi jautāja. Vai esi šeit, lai nogalinātu mani?

-   Protams, ne. Galbatorikss vēlas sagūstīt tevi dzīvu.

-   Kāpēc gan?