Vecākais

Šī nebija pirmā reize mūžā, kad viņu pārņēma bailes, taču iepriekš viņš baidījās, ka varētu pievilt apkārtējo cerības. Šoreiz viņš baidījās, jo nezināja, uz ko vēl Murtags ir spējīgs.

-   Tu nespēj stāties man pretī, Murtags noteica. Neviens nespēj, tikai pats Galbatorikss. Piegājis pie Eragona, viņš pielika zobena smaili gulošajam pie kakla, viegli ieskrambādams ādu. Eragons apvaldīja vēlmi paraut galvu sāņus. Cik gan viegli būtu aizgādāt tevi uz Urubaenu.

Eragons dziļi ieskatījās bijušā drauga acīs. Nedari to! Atlaid mani.

-   Tu tikko mēģināji mani nogalināt.

-   Tu manā vietā būtu rīkojies tāpat. Kad Murtags neko neat­bildēja un arī viņa sejā neparādījās nekādas emocijas, Eragons turpināja: Mēs reiz bijām draugi. Mēs cīnījāmies plecu pie pleca. Galbatorikss nevarēja tevi pārvērst tik ļoti, lai tu visu aizmirstu… Ja tu, Murtag, to izdarīsi, tu pazudināsi sevi uz visiem laikiem.

Iestājās ilgs klusums, kurā varēja dzirdēt vien dunu kaujas laukā. Tur, kur zobena smaile bija pāršķēlusi ādu, pa kaklu tecēja asinis. Safira bezspēcīgās dusmās plivināja spārnus.

Beidzot Murtags sacīja: Man tika pavēlēts mēģināt sagūstīt tevi un Safiru. Viņš apklusa. Es to arī mēģināju izdarīt… Tikai pielūko, lai mūsu ceļi nekad vairs nekrustotos. Galbatorikss pie­spiedīs mani teikt jaunus zvērestus senvalodā, lai neļautu šādu žēlastību izrādīt arī nākamajā reizē. Murtags nolaida zobenu.

-   Tu rīkojies pareizi, Eragons sacīja. Viņš mēģināja pavirzī­ties atpakaļ, taču vēl arvien nespēja pakustēties.

-   Iespējams. Taču pirms mēs šķiramies… Pastiepies uz pre­tinieka pusi, Murtags atlauza Eragona pirkstus un izrāva no viņa tvēriena Zaroku, tad atsprādzēja no Belota Viedā jostas zobena sarkano maksti. Ja reiz es esmu pārvērties par savu tēvu, tad vismaz es apjozīšu viņa asmeni. Mana pūķa vārds ir Torns, un viņš būs dzelksnis, kas apdraudēs visus mūsu ienaidniekus. Tāpēc ir tikai taisnīgi, ja es nēsāšu zobenu, kam dots "Posta" vārds. Posts un dzelksnis cik jauka savienība! Turklāt Zaroku mantojumā vajadzēja saņemt Morzana vecākajam dēlam, ne jaunākajam. Tas vienmēr ir pienācies man.

Eragona pakrūti it kā sažņaudza auksta dūre. "Tas nav iespē­jams."

Murtaga sejā parādījās nežēlīgs smaids. Šķiet, es ne reizes neesmu minējis tev savas mātes vārdu? Tāpat kā tu neesi pateicis, kā sauca tavējo. Nu es to atklāšu: viņa bija Selēna. Gan mana, gan tava māte. Un mūsu tēvs bija Morzans. To, pētīdami tavu prātu, saprata Dvīņi. Galbatoriksam šis jaunums likās visai inte­resants.

-   Tu melo! Eragons iesaucās. Viņš nespēja izturēt domu, ka varētu būt Morzana pēctecis. "Vai Broms to zināja? Un vai to zina Oromiss?… Kāpēc neviens nav man to teicis?" Tad viņš atcerējās Andželas pareģojumu, ka viņu nodošot kāds no paša tuvākajiem radiem. "Viņai bija taisnība."

Murtags papurināja galvu un atkārtoja teikto, tikai šoreiz senvalodā, tad pieliecās pie Eragona auss un pačukstēja: Tu un es, mēs esam vienādi. Gluži kā attēls spogulī. Un to tu nevari noliegt.

Tev nav taisnība, Eragons noņurdēja, mēģinādams izrau­ties no burvestības skavām. Mūsos nav itin nekā līdzīga. Man uz muguras vairs nav rētas.

Murtags sarāvās, it kā viņam būtu iedzēlusi bite, tad seja kļuva stinga un auksta. Viņš pacēla Zaroku acu augstumā un to nopētīja. Lai nu tā būtu. Es, brāl, tikai paņemšu savu manto­jumu. Paliec sveiks.

Tad Murtags pacēla no zemes ķiveri un iekāpa Torņa seglos. Viņš pat neatskatījās uz Eragonu. Pūķis pietupās, savicināja spār­nus, pacēlās no klints un aizlidoja ziemeļu virzienā. Maģijas tīkls atbrīvoja Eragonu un Safiru tikai tad, kad Torns bija nozudis aiz apvāršņa.

Nagiem noklakstot pret akmeni, Safira nolaidās uz klints. Viņa piečāpoja pie Eragona un ar degunu pieskārās jaunekļa rokai. Vai ar tevi viss kārtībā, mazais?

Būs jau labi. Taču viņš jutās nelāgi, un pūķis to zināja.

Aizgājis līdz klints malai, Eragons pārlaida skatienu Liesmo­jošajam līdzenumam un kaujas sekām jo kauja bija beigusies. Pēc Dvīņu nāves vārdeni un rūķi bija atguvušies un spējuši sakaut apmulsušos ienaidnieka kareivjus, iedzīdami dzīvi palikušos upē vai aiztriekdami atpakaļ turp, no kurienes tie bija ieradušies.

Lai gan Impērijas armijā vīru netrūka, bija atskanējušas atkāpšanās taures. Acīmredzot bija nolemts pārkārtot spēkus un sagatavot otru iebrukumu Surdā. Kaujas laukā palika juku jukām sakritušu līķu kaudzes gana vīru un rūķu, lai piepildītu veselu pilsētu. No ķermeņiem, kas bija ievēlušies gruzdošajā kūdrā, debesīs vēlās melni dūmi.

Tagad, kad cīņa bija rimusi, vanagi un ērgļi, vārnas un kraukļi kā līķauts nolaidās pāri laukam.

Eragons aizvēra acis, un zem plakstiņiem sariesās asaras.

Viņi bija izcīnījuši uzvaru, taču viņš pats bija piedzīvojis zau­dējumu.

ATKAL KOPĀ

Eragons un Safira līkumoja starp līķiem, kas klāja Liesmojošo līdzenumu. Ievainojumu un pārguruma dēļ viņi tik tikko vilka kājas. Pa ceļam abi satika citus izdzīvojušos steberējam pa izdedzināto kaujas lauku tie bija vīri tukšiem skatieniem, kas vērās kaut kur tālumā, neko īsti neredzēdami.