Vecākais

Tagad, kad asinskāre bija rimusies, Eragons spēja just vien sēras. Cīņa likās pagalam bezjēdzīga. Cik gan traģiski, ka jāmirst tik daudziem, lai apturētu vienu neprāti. Viņš apmeta līkumu ap dubļos sadūrušos bultu biežņu un ievēroja Torņa zobu atstātu brūci Safiras astē. Ja tu man aizdotu spēkus, es tevi sadziedinātu.

Vispirms glāb tos, kuriem draud nāve.

Vai esi pārliecināta ?

Pilnīgi, mazais.

Samierinājies ar pūķa nostāju, Eragons pieliecās un sadziedēja kāda kareivja pāršķelto kaklu, tad devās tālāk pie viena no vārde­niem. Viņš nešķiroja ienaidnieks vai savējais, ārstēja kā vienus, tā otrus, cik nu labi spēja.

Eragons bija tā iegrimis savās domās, ka pievērsa maz uzma­nības tam, ko darīja. Viņš labprāt būtu atmetis Murtaga apgalvo­jumus kā melus, tomēr bijušā drauga teiktais par savu māti vai, precīzāk, viņu māti pilnībā atbilda tam nedaudzajam, ko viņš zināja par šo sievieti: Selēna bija devusies projām no Kārvahallas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, tad vienreiz atgriezusies, lai dotu dzīvību Eragonam, un pēc tam pazudusi uz visiem lai­kiem. Viņš atsauca prātā pirmo reizi, kad abi ar Murtagu nonāca Farthendurā. Murtags toreiz stāstīja, kā viņa māte pagaisusi no Morzana pils, kamēr pats Morzans medījis Bromu, Džeodu un Safiras olu. "Pēc tam kad Morzans bija metis Murtagam ar Zaroku, gandrīz nogalinot puisēnu, māte acīmredzot noslēpa savu grūtniecību un atgriezās Kārvahallā, lai pasargātu mani no Mor­zana un Galbatoriksa."

Eragona sirdi sildīja apziņa, ka Selēna bija tik pašaizliedzīgi rūpējusies par viņu. Jaunekli skumdināja apziņa, ka māte ir mirusi un viņi nekad vairs netiksies, jo viņā bija mājojusi cerība, lai arī ļoti trausla cerība, ka vecāki vēl varētu būt dzīvi. Erago­nam vairs nebija ne mazākās vēlēšanās iepazīties ar tēvu, tomēr apziņa, ka viņam liegta iespēja veidot apliecības ar māti, atstāja sirdī rūgtu vilšanās sajūtu.

Jau kopš brīža, kad viņš bija pietiekami pieaudzis, lai saprastu, ka ir audžubērns, Eragons prātoja, kas bija viņa tēvs un kāpēc māte atstāja viņu audzināšanā pie sava brāļa Garova un viņa sievas Marianas. Tagad šīs atbildes viņš bija saņēmis no pagalam negaidīta cilvēka pagalam nelabvēlīgos apstākļos, tāpēc vēl nespēja pilnībā aptvert visu notikušo. Būs vajadzīgi vairāki mēneši vai pat gadi, līdz viņš spēs samierināties ar tik tikko piedzīvoto.

Eragons līdz šim uzskatīja, ka priecāsies, uzzinot, kas bijis viņa tēvs. Tagad, kad tas bija noticis, viņš juta tikai un vienīgi pre­tīgumu. Zēna gados viņš bieži bija izklaidējis sevi, iedomājoties, ka tēvs ir kāds dižs un svarīgs vīrs, kaut gan pat tolaik Eragons saprata, ka pretējais ir krietni ticamāks. Taču viņam nekad, pat vispārdrošākajos nomoda sapņos neienāca prātā iztēloties sevi kā Jātnieka un vēl jo vairāk, Atkritēja dēlu.

Šī apziņa pārvērta nevainīgos sapņus briesmīgā murgā.

Mani radījis briesmonis… Mans tēvs nodeva Jātniekus Galba­toriksam. Eragons jutās garīgi aptraipīts.

Taču nē… Sadziedēdams kāda vīra lauzto mugurkaulu, viņš saprata, ka var palūkoties uz situāciju no cita viedokļa no tāda, kas ļauj viņam atgūt vismaz daļu pašapziņas: "Pat ja Morzans mani radīja, viņš nekļuva par manu tēvu. Mans tēvs bija Garovs. Viņš mani uzaudzināja. Viņš man iemācīja, kā dzīvot pareizi, cienījami un godprātīgi. Es esmu tas, kas esmu, Garova dēļ. Pat Broms un Oromiss ir mani tēvi vairāk nekā Morzans. Un mans brālis ir Rorans, ne Murtags."

Eragons pašūpoja galvu, apņemdamies palikt pie šādiem uzska­tiem. Līdz šim brīdim viņš nebija vēlējies pilnībā atzīt Garovu par tēvu. Un, lai gan sirmais vīrs bija miris, tagad šī atziņa sniedza Eragonam atvieglojumu, deva viņam pabeigtības izjūtu, palīdzēja kliedēt bažas par Morzanu.

Tu esi kļuvis prātīgāks, Safira noteica.

Prātīgāks? Eragons papurināja galvu. Nē, es vienkārši esmu iemācījies domāt. Vismaz to es spēju no Oromisa iemācīties. Norausis dubļu pikas no krituša karognesēja sejas un pārliecinā­jies, ka zēns patiešām ir miris, viņš izslējās stāvus, saviebdamies, kad smeldze lika muskuļiem sarauties krampjos. Tu taču saproti, ka Bromam šo visu vajadzēja zināt. Jo kāpēc gan viņš uzturējās Kārvahallā, gaidot, kad tu izšķilsies?… Viņš gribēja paturēt acīs ienaidnieka dēlu. Viņš jutās nelāgi, jau iedomājoties vien, ka Broms varēja viņu uzskatīt par apdraudējumu. Turklāt viņam bija taisnība. Kas tik viss galu galā ar mani ir noticis!

Safira sabužināja jaunekļa matus ar karstas elpas dvesmu. Atceries vienu lai ko vienā vai otrā brīdī domāja Broms, viņš vienmēr centās pasargāt mūs no briesmām. Viņš mira, glābjot tevi no razakiem.

To es nekad neaizmirsīšu… Vai domā, ka viņš man neizstāstīja par tēvu, jo baidījās, ka es varētu iet Morzana pēdās, kā to tagad dara Murtags ?

Protams, ne.

Eragons ziņkāri palūkojās uz pūķi. Kā tu vari būt tik pārlieci­nāta? Safira pacēla galvu augstāk, tā, ka jauneklis nespēja ieskatī­ties viņai acīs. Lai nu būtu pēc tava prāta. Nometies uz ceļa līdzās vienam no karaļa Orina vīriem, kam no vēdera rēgojās bulta, Eragons satvēra nelaimīgā rokas, lai apturētu svaidīšanos.