Vecākais

Eragons ātri pastāstīja par trim pēdējām pūķa olām, divas no kurām tagad bija izšķīlušās, kā arī par Morzanu un Murtagu, lai Rorans labāk saprastu jaunumu svarīgumu. Turpinājumā viņš pastāstīja par to, kā viņi ar Safiru cīnījās pret Torņu un noslē­pumaino Jātnieku, īpaši sīki izklāstot par šī vīra neparastajām spējām. Tikko viņš savicināja savu zobenu, es uzreiz sapratu, ka esmu cīnījies ar viņu jau iepriekš, tāpēc es metos viņam virsū un norāvu no galvas bruņucepuri. Eragons apklusa.

-   Tas bija Murtags, vai ne? Nasuada klusi vaicāja.

-   Kā gan?…

Vārdenu pavēlniece nopūtās. Ja reiz izrādījās, ka Dvīņi ir dzīvi, likās ticami, ka izdzīvojis arī Murtags. Vai viņš tev atklāja, kas īsti notika todien pie Farthenduras? Tad Eragons izstāstīja, kā Dvīņi bija nodevuši vārdenus, pārņēmuši savā varā urgļu vie­nību un nolaupījuši Murtagu. Nasuadai pār vaigu noritēja asara. Cik žēl, ka ar Murtagu notika tāda nelaime, viņam jau iepriekš bija nācies pārciest tik daudz grūtību. Kamēr viņš uzkavējās Troņheimā, es labprāt uzturējos viņa sabiedrībā un uzskatīju par mūsu labvēli par spīti tam, kur un kā viņš bija audzināts. Man ir grūti uztvert viņu kā mūsu ienaidnieku. Pagriezusies pret Roranu, viņa piebilda: Tagad izrādās, ka man ir jāsaka tev paldies ari pašai savā vārdā tu nogalināji nodevējus, kuru dēļ aizgāja bojā mans tēvs.

"Tēvi, mātes, brāļi, brālēni," Eragons nodomāja. "Ģimene tomēr ir visa pirmsākums." Saņēmis dūšu, viņš pabeidza stāstīt par to, kā Murtags atņēma viņam Zaroku, un atklāja baiso noslē­pumu par Eragona izcelsmi.

-   Tas nav iespējams, Nasuada nočukstēja.

Eragons redzēja, kā Rorana sejai pārslīd pārsteiguma un pre­tīguma izteiksme, tiesa gan, brālēns ātri vien apvaldīja savas izjūtas. Tas Eragonam likās īpaši sāpīgi.

-   Vai Murtags varēja melot? vaicāja Arja.

-   Kā gan viņš to spētu? Kad es viņam pārjautāju par tēvu, viņš atkārtoja to pašu senvalodā.

Paviljonā iestājās ilgs, neomulīgs klusums.

Tad ierunājās Arja: Nevienam citam tas nav jāzina. Vārdenus gana pamatīgi satrieca jauna Jātnieka parādīšanās. Un, ja viņi uzzinās, ka tas ir Murtags, ar kuru plecu pie pleca viņi cīnījās Farthendurā, kuram viņi uzticējās kā savējam, būs vēl ļaunāk. Savukārt, ja cilvēki uzzinās, ka Eragons Ēnkāvis ir Morzana dēls, viņi piedzīvos milzu vilšanos un vien retais gribēs mums pievieno­ties. Par notikušo nevajadzētu stāstīt pat karalim Orinam.

Nasuada saberzēja deniņus. Sķiet^ka tev ir taisnība. Jauns Jātnieks… Viņa papurināja galvu. Es zināju, ka tas ir iespē­jams, tomēr īsti neticēju, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo pie Galbatoriksa palikušās olas tik ilgi nešķīlās un nešķīlās…

-   Notikušajā ir zināms līdzsvars, Eragons piebilda.

-   Mūsu uzdevums tagad ir divtik grūts. Šodien mēs izturējām, taču Impērijas armija skaitliski vēl arvien ir krietni pārāka par mūsu armiju, turklāt tagad mums ir jācīnās nevis ar vienu, bet diviem Jātniekiem, turklāt abi ir spēcīgāki par tevi, Eragon. Vai tu domā, ka spētu uzveikt Murtagu ar elfu burvju palīdzību?

-   Iespējams. Taču nez vai viņš būs tik paviršs, lai vienlaikus ielaistos cīņā ar elfiem un mani.

Vairākas minūtes viņi apsprieda, kāda varētu būt Murtaga ietekme uz šo karu, kā arī paņēmienus, kas ļautu ierobežot vai pat novērst viņa iespaidu. Beidzot Nasuada sacīja: Šodienai būs gana. Mēs nevaram pieņemt lēmumus, esot asinīm notašķīti, pār­guruši un ar kaujas apmiglotiem prātiem. Ejiet atpūtieties mēs atsāksim šīs sarunas rītdien.

Kad Eragons pagriezās, lai izietu no telts, pie viņa pienāca Arja un ieskatījās jauneklim tieši acīs. Neļauj tam pārāk nomākt tevi, Eragon-elda. Tu neesi nedz tavs tēvs, nedz tavs brālis. Tev nav jākaunas par viņu zemiskajiem darbiem.

-   Tieši tā, Nasuada apliecināja. Un neiedomājies, ka tas jelkādi ietekmējis mūsu augstās domas par tevi. Viņa pastiepās un saņēma Eragona seju plaukstās. Es tevi pazīstu, Eragon. Tev ir laba sirds. Un tava tēva vārds to nekādi nevar mainīt.

Eragonam kļuva silti ap sirdi. Viņš paskatījās vispirms uz Nasuadu, tad uz elfu, tad, abu draudzības aizkustināts, pielika roku pie krūtīm un pateica: Paldies.

Eragons kopā ar brālēnu izgāja no telts. Viņš atbalstīja plaukstas pret gurniem un dziļi ievilka plaušās dūmiem piesā­tināto gaisu. Bija vēla pēcpusdiena, un pusdienlaika spocīgais oranžums likās pierimis un pārvērties dūmakaini zeltainā gaismā, kas apspīdēja nometni un kaujas lauku, piešķirot visam savādu skaistumu. Tagad tu visu zini, viņš sacīja.

Rorans paraustīja plecus. Ābols no ābeles tālu nekrīt.

-   Tā gan nerunā, Eragons norūca. Tā nekad nerunā.

Rorans brīdi pētīja brālēnu. Tev taisnība nelāga doma. Es

taču tā nemaz nedomāju. Viņš nobraucīja bārdu un, piemiedzis acis, paskatījās uz uzblīdušo sauli, kas tuvojās apvārsnim. Nasu­ada ir citāda, nekā es biju iedomājies.

Eragons, par spīti nogurumam, iesmējās. Tu, visticamāk, iedomājies viņas tēvu Ažihadu. Taču Nasuada ir tikpat laba vadone kā tēvs, ja ne labāka.

-   Vai viņas āda ir krāsota?

-   Nē, tāda viņa ir kopš dzimšanas.