Vecākais

-   Un vai viss pārējais tas, ka Broms izrādījās bijis Jātnieks, Arjas glābšana no Gileadas un Ēnas nonāvēšana pie rūķu galvas­pilsētas arī patiešām notika?

-   Notika gan. Cik ātri spēdams, Eragons īsos vārdos pārstāstīja visu, kas bija noticis kopš brīža, kad viņi trijatā ar Safiru un Bromu devās projām no Kārvahallas, to skaitā par ceļojumu uz Elesmēru un Agaeti Blodhren svinību laikā piedzīvoto pārvērtību.

Paliecies uz priekšu, Rorans atbalstīja elkoņus uz ceļgaliem, saņēma rokas un brīdi neko neredzošām acīm vērās zemē. Era­gons nevarēja nojaust brālēna emocijas, neiesniedzoties apziņā, un to viņš netaisījās darīt, jo apzinājās, ka neatļauta ieiešana Rorana slēptākajās domās būtu nelabojama kļūda.

Rorans klusēja tik ilgi, ka Eragons jau sāka prātot, vai maz brā­lēns viņam ko atbildēs. Tad atskanēja Rorana balss: Tu esi pieļāvis kļūdas, taču tās nav lielākas par manis paša kļūdām. Garovs gāja bojā, jo tu noslēpi no mums Safiru. Daudzi citi mira, jo es atteicos padoties Impērijas kareivjiem… Mēs abi esam vainīgi. Tad viņš pacēla acis un lēnām pastiepa uz Eragona pusi labo roku. Brāļi?

-   Brāļi, atbildēja Eragons.

Viņš satvēra Rorana apakšdelmu, abi sakļāvās varenā apskā­vienā, apvienodami to ar draudzīgu laušanos, kā bieži bija darījuši mājās. Kad pēc brīža viņi atlaida viens otru, Eragonam nācās ar delnas virspusi notraukt miklumu no acīm. Tagad, kad atkal esam kopā, Galbatoriksam atliek vien padoties, viņš pajokoja. Kurš gan spēj stāties pretī mums abiem? Tad viņš atkal atlaidās guļ­vietā. Tagad pastāsti man, kā razakiem izdevās sagūstīt Katrīnu!

Rorana sejā uzmirdzējusī laimes sajūta pazuda kā nebijusi. Viņš sāka runāt klusā, bezkaislīgā balsī, un Eragons arvien pie­augošā pārsteigumā sekoja brālēna stāstam par uzbrukumiem, aplenkumu un nodevību, par došanos projām no Kārvahallas, Kores šķērsošanu, Teirmas piestātņu nodedzināšanu un brau­cienu cauri baisajam okeāna atvaram.

Kad Rorans beidza stāstīt, Eragons nošūpoja galvu. Tu esi dižāks vīrs par mani. Es nespētu paveikt ne pusi no tā, ko tu esi izdarījis. Cīņā es neatpaliktu, tas tiesa, tomēr man neizdotos pār­liecināt veselu ciematu sekot līdzi uz pasaules malu.

-   Man nebija citas izvēles. Kad viņi aizveda Katrīnu… Roranam aizlūza balss. Es varēju padoties un mirt vai mēģināt izlauzties no Galbatoriksa slazdiem, lai tas maksātu ko maksā­dams. Brālēna liesmojošo acu skatiens ieurbās Eragonā. Es esmu melojis, dedzinājis un slepkavojis, lai nonāktu līdz šejienei. Tagad man vairs nav jāatbild par ikvienu kārvahallieti turpmāk par to parūpēsies vārdeni. Nu manā dzīvē ir tikai viens mērķis atrast un izglābt Katrīnu, ja vien viņa nav mirusi. Vai tu, Eragon, man palīdzēsi?

Eragons pasniedzās pēc seglu somām, kuras vārdeni bija noli­kuši telts stūrī, tad sameklēja tajās koka bļodu un sudraba blašķīti ar Oromisa doto apburto fēlnirvu. Viņš iedzēra mazu malciņu šķidruma, lai ātrāk atgūtu spēkus, un noelsās vien, kad dedzino­šais malks ielija kaklā, liekot nerviem nokņudēt no ledainās uguns pieskāriena. Tad viņš ielēja fēlnirvu bļodā, līdz izveidojās sekls plaukstas lieluma spogulis.

-   Skaties. Sakopojis jaunās enerģijas uzvilnījumu, Eragons noteica: Draumr kopa.

Šķidrums uzmirgoja un kļuva melns. Pēc pāris sekundēm bļodas vidū uzmirdzēja tievs gaismas stariņš, atklādams Katrīnu. Viņa gulēja, atspiedusies pret neredzamu sienu, rokas bija piekal­tas virs galvas ar neredzamām važām, bet vara sarkanie mati kā vēdeklis klājās meitenei pār muguru.

-   Viņa ir dzīva! Rorans pārliecās pār bļodu, pieķerdamies tās malām tā, it kā grasītos ienirt fēlnirvā un apskaut Katrīnu. Viņa cerības un apņēmība likās sakūstam maigas mīlestības pilnā izteiksmē. Eragons saprata, ka tikai nāve atturēs Roranu no mēģinājuma atbrīvot meiteni.

Nespēdams ilgāk uzturēt burvestību, Eragons ļāva attēlam pagaist. Viņš atbalstījās pret telts sienu, lai atgūtos. Jā, viņš gurdi noteica, Katrīna ir dzīva. Un, iespējams, viņa ir ieslodzīta Helgrindā, razaku midzenī. Eragons sapui'ināja brālēna plecus. Un atbilde uz tavu jautājumu ir "jā, brāli". Es došos uz Drasleonu kopā ar tevi. Es tev palīdzēšu izglābt Katrīnu. Un tad mēs abi kopā nogalināsim razakus, lai atriebtu mūsu tēva nāvi.

PAR NOSAUKUMU IZCELSMI

Paviršākam vērotājam dažādie personu un vietu vārdi, ar kuriem bezbailīgs ceļotājs sastapsies Alagēzijā, varētu likties nejaušs dažādu nosaukumu mistrojums bez skaidri izprotamas izcelsmes, kultūras vai vēstures. Tomēr kā ikvienā zemē, kur sastopamas dažādas kultūras vai kā šajā gadījumā pat dažā­das rases -, Alagēzijas vārdi ir cēlušies no plaša atšķirīgu avotu klāsta to skaitā rūķu, elfu, cilvēku un pat urgļu valodas. Tāpēc mēs runājam par Palankāra ieleju (cilvēku dots nosaukums), Anoras upi un Ristvakbēnu (elfu vārdi) un Utgardas kalnu (rūķu vārds) dažu kvadrātjūdžu lielā teritorijā.