Vecākais

Tajā mirklī Eragons sajuta, ka uz viņu pusi steidzas Džeods, Horsts un vēl pulciņš kārvahalliešu. Apgājuši ap telts stūri un ieraudzījuši Safiru, ciematnieki pagausināja soli. Horst! Era­gons izsaucās. Pagājies uz priekšu, viņš apskāva kalēju. Kā es priecājos tevi atkal redzēt!

Horsts pārsteigts ieskatījās Eragonā, tad spēkavīra sejā atplauka apmierināts smaids. Nolāpīts, ja arī es nepriecājos tevi redzēt! Tu esi pieņēmies miesās, kopš esi projām no Kārvahallas.

-   Tu gribēji teikt kopš aizbēgu.

Sastapšanās ar ciemata iedzīvotājiem Eragonam likās paga­lam savāda. Smagais ceļojums dažus vīrus bija pārvērtis tik ļoti, ka viņus bija grūti pazīt. Un viņi izturējās pret Eragonu citādi nekā iepriekš kārvahalliešu attieksmē jautās apbrīna un bijība. Notiekošais šķita kā sapnis, kurā viss pazīstamais pēkšņi ir kļuvis svešs. Eragonu satrauca, cik nepiederīgs viņš jutās starp cilvē­kiem, kuru vidū bija nodzīvojis lielāko daļu dzīves.

Eragons piegāja pie Džeoda un, mirkli klusējis, pavaicāja: Tu jau laikam zini par Bromu?

-   Ažihads man atsūtīja ziņu, taču es priecātos, ja varētu dzir­dēt par viņa bojāeju no tavas mutes.

Eragons skumīgi pamāja. Tikko man būs tāda iespēja, mēs par visu izrunāsimies.

Džeods, piegājis pie Safiras, paklanījās pūķim. Esmu gaidījis visu dzīvi, lai skatītu pūķi, un tagad es vienā dienā redzēju vese­lus divus. Es esmu laimīgs vīrs. Tiesa, tu esi tas pūķis, ar kuru es gribēju iepazīties.

Pieliekusi kaklu, Safira pieskārās Džeoda pierei. Tirgotājs nodrebēja pie visām miesām. Pasaki viņam lielu paldies par to, ka palīdzēja izglābt mani no Galbatoriksa nagiem. Citādi es vēl arvien gaidītu karaļa dārgumu kambarī. Viņš bija Broma draugs tātad viņš ir arī mūsu draugs.

Kad Eragons bija atkārtojis Safiras teikto, Džeods piebilda:

-   Atra esterni ono thelduin, Saphira Bjartskular, pārsteig­dams visus ar senvalodas zināšanām.

-   Kur tu biji pazudis? Horsts jautāja Roranam. Mēs tevi izmeklējāmies malu malās, bet, kopš devies medīt tos divus burv­jus, tu likies kā akā iekritis.

-   Kāda tam vairs nozīme… Dodieties atpakaļ uz kuģi un izsēdi­niet visus krastā; vārdeni solīja mums sagādāt pārtiku un pajumti. Šonakt mēs varam pārgulēt uz cietzemes! Vīri uzgavilēja.

Eragons ziņkāri vēroja, kā Rorans izkomandē apkārtējos. Kad Džeods un ciematnieki beidzot devās projām, Eragons secināja:

-   Viņi tev uzticas. Pat Horsts klausa bez ierunām. Vai tagad tu runā visas Kārvahallas vārdā?

-   Tā sanāk.

Kad viņi atrada nelielo divvietīgo telti, ko vārdeni bija iekār­tojuši Eragonam, pāri Liesmojošajam līdzenumam jau klājās smaga tumsa. Tā kā telts bija pārāk maza pat Safiras galvai, viņa saritinājās zemē līdzās teltij un apņēmās sargāt abu jaunekļu miegu.

Tikko es būšu kaut cik atguvis spēkus, es apārstēšu tavus ievai­nojumus, apsolīja Eragons.

Es saprotu. Tikai nepļāpājiet pārāk ilgi.

Teltī Eragons sameklēja lukturi, ko aizdedzināja ar krama un tērauda stienīša palīdzību. Viņš tagad lieliski redzēja arī tumsā, bet Roranam bija vajadzīga gaisma.

Viņi apsēdās viens otram pretī: Eragons piemetās uz guļ­vietas, kas bija saklāta gar vienu telts sienu, bet Rorans atrada stūrī pieslietu salokāmo krēslu. Eragons īsti nezināja, kā uzsākt sarunu, tāpēc nebilda ne vārda, tikai skatījās luktura dejojošajā liesmā.

Abi sēdēja pilnīgi nekustīgi.

Kad bija aizritējušas daudzas jo daudzas minūtes, Rorans bei­dzot sacīja: Pastāsti, kā mira mans tēvs.

-   Mūsu tēvs. Par spīti tam, ka Rorana sejas vaibstos iezagās akmens cietums, Eragons saglabāja mieru. Viņš mierīgā balsī uzru­nāja brālēnu: Man ir tādas pašas tiesības saukt viņu par tēvu kā tev. Ieskaties pats sevī tu zini, ka man ir taisnība.

-   Lai tā būtu. Kā mira mūsu tēvs.

Eragons par tās dienas notikumiem bija stāstījis jau vairākkārt. Taču šoreiz viņš nenoklusēja itin neko. Viņš ne tikai uzskaitīja noti­kumus, bet arī aprakstīja visu, ko bija domājis un jutis, kopš atrada Safiras olu, gribēdams, lai Rorans saprot, kāpēc Eragons rīkojās tā, kā viņš rīkojās. Nekad agrāk viņš nebija juties tik satraukts.

-   Man nevajadzēja slēpt Safīru no pārējās ģimenes, Eragons atzina, taču es baidījos, ka jūs varat pieprasīt, lai nogalinu viņu. Turklāt es īsti neapzinājos, kādas briesmas mums viņas dēļ draud. Ja es būtu to aptvēris… Pēc Garova nāves es nolēmu doties projām no Kārvahallas, jo vēlējos sadzīt razaku pēdas un pasargāt cie­matu no jaunām briesmām. No viņa lūpām izlauzās grūtsirdīgi smiekli. Izrādījās, ka ar manu pazušanu ir par maz. Tiesa, ja es būtu palicis Kārvahallā, kareivji būtu parādījušies krietni agrāk. Un kā viss būtu risinājies tad? Iespējams, Palankāra ielejā būtu ieradies pats Galbatorikss. Iespējams, es kļuvu par iemeslu, kāpēc Garovs mūsu tēvs gāja bojā, taču es ne mirkli nevēlējos pakļaut viņu briesmām nedz arī pakļaut tevi vai jebkuru citu kārvahallieti ciešanām tikai tāpēc, ka pieņēmu zināmus lēmumus… Viņš bezspēcīgi noplātīja rokas. Es darīju, ko varēju, Roran.