Vecākais

-   Tagad rimsties.

-   Ūdeni, novaidējās kareivis. Apžēlojieties par mani, iedo­diet padzerties. Mans kakls ir izkaltis kā tuksneša smiltis. Lūdzu, Ēnkāvi! Ievainotā seju klāja sviedru lāsītes.

Eragons pasmaidīja, cenzdamies nomierināt vīru. Es varu tevi padzirdīt arī tagad, taču labprātāk to darītu pēc tam, kad būšu tevi izdziedinājis. Vai spēsi paciesties? Ja apņemies pagaidīt, es apsolu, ka varēsi dzert tik, cik vēlēsies.

-   Tu apsoli, Ēnkāvi?

-   Apsolu.

Varēja redzēt, ka viņa ķermenim pārskrien vēl viens necie­šamu sāpju vilnis. Nekas cits jau man neatliek.

Ar maģijas palīdzību Eragons izvilka šautru, tad kopā ar Safiru sadziedēja savainotās zarnas, liekot lietā arī daļu paša kareivja enerģijas, lai stiprinātu buramvārdus. Tas aizņēma vai­rākas minūtes. Pēc tam ievainotais nopētīja vēderu, piespieda pie gludās ādas abas rokas un, asarām riešoties acīs, paskatījās uz Eragonu. Es… Tu, Ēnkāvi…

Eragons pasniedza viņam ādas maisu ar ūdeni. Ņem, paturi to sev. Tev to šobrīd vajag vairāk nekā man.

Simt jardu tālāk Eragons un Safira izgāja cauri kodīgu dūmu sienai. Tur Oriks un vēl desmit rūķi starp viņiem arī sievietes stāvēja uz ceļiem ap Hrotgara ķermeni, kas bija novietots uz četriem vairogiem, lielisks savās zelta bruņās. Rūķi plēsa matus, dauzīja krūtis un gaudoja pret debesīm. Eragons nolieca galvu un nomurmināja: Stydja unin mor'ranr, Hrothgar Konungr.

Pēc kāda brīža viņus pamanīja Oriks un piecēlās. Rūķa seja bija piesarkusi no asarām, un ierastā bārdas bize atrisusi. Viņš piestreipuļoja pie Eragona un bez kāda ievada jautāja: Vai tu nogalināji gļēvuli, kurš to izdarīja?

-   Viņš aizbēga. Eragons nespēja saņemties, lai izstāstītu Orikam, ka vainīgais Jātnieks bija Murtags.

Rūķis ietrieca dūri otrā plaukstā. Barzūln!

-   Taču es tev zvēru pie visiem Alagēzijas akmeņiem, ka, būdams viens no Durgrimstu Ingeitumiem, es izdarīšu visu, lai atriebtu Hrotgara nāvi.

-   Jā, tu un vēl elfi esat gana spēcīgi, lai šis nožēlojamais slep­kava saņemtu to, ko pelnījis. Un, kad atradīsi viņu… samal šā kaulus putekļos. Izrauj neģēlim zobus un piepildi dzīslas ar izkau­sētu svinu; liec viņam ciest par katru Hrotgara dzīves mirkli, ko viņš nolaupīja.

-   Vai tad tā nebija laba nāve? Vai tad Hrotgars nebūtu gribējis mirt kaujas laukā ar Volundu rokā?

-    Kaujas laukā gan, taču, krustojot šķēpus ar godīgu preti­nieku, kurš uzdrīkstas stāties tev pretī un cīnīties kā vīrs. Ne jau saļimt, zemisku maģijas pekstiņu ķerts… Papurinājis galvu, Oriks atskatījās uz Hrotgaru, tad sakrustoja rokas uz krūtīm un atspieda zodu pret atslēgkaulu. Rūķis vairākas reizes drudžaini ievilka gaisu. Kad mani vecāki nomira no bakām, Hrotgars atdeva man dzīvi. Viņš pieņēma mani savā namā. Padarīja par savu mantinieku. Zaudēt viņu… Oriks ar īkšķi un rādītājpirkstu saspieda virsdeguni un tad aizsedza seju. Zaudēt viņu nozīmē vēlreiz zaudēt tēvu.

Rūķa balsī skanēja tik patiesas, skaidras bēdas, ka Eragonam likās tās ir arī viņējās. Es tevi saprotu, jauneklis sacīja.

-   Es zinu, Eragon, ka saproti… Es zinu. Pēc kāda mirkļa Oriks noslaucīja asaras un pamāja pārējiem rūķiem. Pirms darām ko citu, mums ir jāaizgādā Hrotgars atpakaļ uz Farthenduru, lai viņš varētu atdusēties kopā ar saviem senčiem. Durgrimstu Ingeitumiem ir jāizvēlas jauns grimstborits, un tad visiem trīspadsmit klanu vadoņiem arī tiem, kas ieradušies šeit, no sava vidus jānosauc mūsu nākamais karalis. Kas notiks pēcāk, es nezinu. Šī traģēdija iedrošinās vienus klanus, bet citiem ļaus atteikties no mūsu mērķiem… Rūķis vēlreiz papurināja galvu.

Eragons uzlika roku uz Orika pleca. Par to tagad nelauzi galvu. Ja tev kas nepieciešams, tikai bilsti vārdu, un gan mana roka, gan mana griba būs tavā rīcībā… Ja vēlies, vari atnākt uz manu telti, iedzersim kādu kausu miestiņa Hrotgara piemiņai.

-   Es labprāt tev pievienotos. Taču vēl nevaru. Mēs neesam beiguši izlūgties dieviem, lai tie gādātu par vieglu ceļu uz viņsauli mūsu karalim. Atstājis Eragonu, Oriks atgriezās rūķu aplī un pievienoja savu balsi apraudātājiem.

Kad viņi devās tālāk pāri Liesmojošajam līdzenumam, Safira ieminējās: Hrotgars bija dižens karalis.

Jā, un patīkams rūķis arī. Eragons nopūtās. Mums vajadzētu sameklēt Arju un Nasuadu. Es vairs nespēju sadziedēt ne skrambiņas un viņām ir jāzina par Murtagu.

Sarunājuši.

Viņi nogriezās uz dienvidiem, uz vārdenu nometnes pusi, taču pēc pāris soļiem Eragons pamanīja Roranu, kas nāca no Džietas upes puses. Eragons satraukti gaidīja brālēna tuvošanos. Rorans apstājās tieši viņu priekšā un mirkli vēroja Eragonu. Brālēna apakšžoklis kustējās augšup lejup, it kā viņš vēlētos runāt, bet nespētu dabūt pāri lūpām ne vārda.

Tad viņš trieca dūri pret Eragona zodu.

Eragons varēja viegli izvairīties no sitiena, taču viņš ļāva tam trāpīt, tikai mazliet atliecoties atpakaļ, lai Rorans nesalauztu pirkstu kauliņus.

Tas bija sāpīgi.

Sāpēs viebdamies, Eragons uzrunāja brālēnu: Laikam es biju to pelnījis.

-   Biji gan. Mums jāaprunājas.

-   Tagad?