Vecākais

-   Nekavējoties. Razaki sagūstīja Katrīnu, un man ir vajadzīga tava palīdzība, lai izglābtu viņu. Katrīna ir to briesmoņu nagos kopš brīža, kad mēs pametām Kārvahallu.

Tad te tas suns aprakts. Vienā mirklī Eragons saprata, kāpēc Rorans izskatījās tik drūms, pat apsēsts un kāpēc viņš bija atve­dis uz Surdu visu ciematu. Bromam bija taisnība Galbatorikss aizsūtīja razakus atpakaļ uz Palankāra ieleju. Eragons sarauca pieri, nespēdams izšķirties starp vēlēšanos uzklausīt Roranu un pienākumu ziņot Nasuadai. Man vispirms vajadzētu izdarīt vienu lietu, tad varam visu izrunāt. Vai neiebilsti? Un vari nākt man līdzi, ja gribi…

-   Es iešu.

Kamēr viņi gāja pār lauku, kas atgādināja bakurētainu ķer­meni, Eragons ik pa brīdim ar acs kaktiņu pašķielēja uz brālēna pusi. Beidzot viņš klusi atzinās: Man tevis pietrūka.

Šķita, ka Rorans sapinas pats savās kājās. Pēc acumirkļa brā­lēns strupi pamāja ar galvu un pēc dažiem soļiem apvaicājās: Un šī ir Safira, ja? Džeods teica, ka tā viņu saucot.

-   Safira gan.

Pūķis pavērās uz Roranu ar vienu no mirdzošajām acīm. Brā­lēns izturēja Safiras pētīgo skatienu pat nenovērsdamies, kā, iespējams, būtu rīkojies vairums cilvēku. Es vienmēr-gribēju iepa­zīties ar Eragona ligzdas biedru.

-   Viņa runā! Rorans iesaucās, kad Eragons atkārtoja pūķa teikto.

Šoreiz Safira vērsās pie brālēna tieši: Ko? Vai tu iedomājies, ka esmu mēma kā klinšu ķirzaka?

Rorans piemiedza acis. Es ļoti atvainojos. Es nezināju, ka pūķi ir tik saprātīgi. Viņa lūpas savilkās drūmā smaidā. Vis­pirms razaki un burvji, tagad rūķi, Jātnieki un runājoši pūķi. Liekas, ka visa pasaule būtu zaudējusi prātu.

-   Tā varētu likties.

-   Es redzēju, kā tu cīnies ar to otru Jātnieku. Vai tu viņu ievai­noji? Vai tāpēc viņš aizbēga?

-   Pagaidi. Tu tūlīt visu dzirdēsi.

Kad viņi bija nonākuši līdz meklētajam paviljonam, Eragons pavēra durvju aizkaru un kopā ar Roranu iegāja teltī, savukārt Safira tāpat kā iepriekš iebāza tur galvu un kaklu. Telpas centrā uz galda malas sēdēja Nasuada, ļaujot kalponei atsprādzēt sadau­zītās bruņas, bet pati tikmēr karsti strīdējās ar Arju. Ievainojums gurnā jau bija sadziedēts.

Ieraudzījusi nācējus, Nasuada aprāvās teikuma vidū. Viņa pieskrēja pie Eragona un, apskāvusi jaunekli, iesaucās: Kur tu biji? Mēs domājām, ka esi nogalināts vai ar tevi noticis vēl kas ļaunāks.

-   Tik briesmīgi jau nav.

-   Svece vēl arvien liesmo, Arja nomurmināja.

Pagājusies pāris soļu atpakaļ, Nasuada sacīja: Mēs nespējām

saskatīt, kas notika ar tevi un Safiru pēc tam, kad jūs nolaidāties uz tās klints. Kad sarkanais pūķis aizlidoja, bet jūs neatgriezāties, Arja mēģināja sazināties ar tevi, bet nespēja neko sajust, tāpēc mēs bažījāmies… Viņa nepabeidza teikumu. Mēs tikko spriedām, kā vislabāk varētu pārcelt Duvrangragātu un kareivju rotu pāri upei.

-   Piedodiet, es negribēju jūs uztraukt. Pēc kaujas es jutos tā pārguris, ka aizmirsu atcelt aizsardzības nobūrumus. Tad Era­gons pabīdīja uz priekšu Roranu. Nasuada, es vēlos tevi iepazīs­tināt ar savu brālēnu Roranu. Iespējams, Ažihads kādā sarunā tev viņu tika pieminējis. Roran, šī ir lēdija Nasuada, vārdenu pavēlniece, kurai es esmu zvērējis uzticību. Un tā ir Arja Svit-kona, elfu vēstnese. Rorans paklanījās vispirms vienai, tad otrai.

-   Tas ir liels gods iepazīties ar Eragona brālēnu, Nasuada sacīja.

-   Arī man, Arja piebilda.

Kad iepazīšanās bija galā, Eragons paskaidroja, ka ar "Pūķa spārnu" Surdā ir ieradies viss Kārvahallas ciemats un ka Rorans ir vīrs, kurš nonāvēja Dvīņus.

Nasuadas uzacs atzinīgi pašāvās uz augšu. Vārdenu vārdā es tev pateicos, ka apturēji viņu plosīšanos. Kas zina, kādu postu Dvīņi būtu nodarījuši, pirms viņiem pretī varētu stāties Eragons vai Arja? Tu palīdzēji mums uzvarēt šajā kaujā. Mēs to neaizmir­sīsim. Lai arī mūsu iespējas nav bezgalīgas, es gādāšu, lai ikviens cilvēks uz šī kuģa būtu apģērbts un pabarots, bet savārgušajiem tiktu vislabākā aprūpe.

Rorans pieliecās vēl zemāk. Paldies, lēdija Nasuada.

-   Ja man būtu mazliet vairāk laika, es labprāt noklausītos, kā un kāpēc tu kopā ar pārējiem kārvahalliešiem aizbēgi no Gal­batoriksa kareivjiem, atceļoji uz Surdu un tad atradi mūs. Pat vienkāršs jūsu ceļojuma notikumu pārstāsts ir leģendas vērts. Es ceru iztaujāt tevi par to visos sīkumos jo īpaši tāpēc, ka man ir aizdomas: tam ir kāda saistība ar Eragonu -, bet šobrīd man ir jārisina citi, neatliekamāki jautājumi.

-   Protams, lēdija Nasuada.

-   Tad tu vari iet.

-   Lūdzu, Eragons bilda, atļauj viņam palikt. Es gribu, lai arī viņš dzirdētu to, ko tūlīt pastāstīšu.

Nasuada jautājoši paskatījās uz viņu. Labi. Ja tu tā vēlies. Taču gana pļāpu! Ķeries vērsim pie ragiem un pastāsti mums par to Jātnieku.