Vecākais

Gandarījuma izjūta gan pagaisa, kad viņš saprata, ka šis triks ir atstājis Safiru sarkanā pūķa varā. Tas no augšas metās viņai virsū, apdraudēdams te no vienas, te no otras puses un pamazām dzīdams Safiru tuvāk zemei. Zilais pūķis mēģināja izvairīties no neizdevīgā stāvokļa zem pretinieka, taču ikvienu mēģinājumu pārtrauca sarkanais briesmonis, kozdams un pātagodams viņu ar varenajiem spārniem, tā piespiežot mainīt lido­juma virzienu.

Pūķi kūleņoja un uzbruka viens otram, līdz viņu mēles ļengani nokarājās no mutes un astes gurdi šūpojās lejup. Viņi pārstāja vēcināt spārnus un tikai planēja virs līdzenuma.

Eragons atkal bija noslēdzis prātu jebkādai saziņai, arī drau­dzīgai, tāpēc viņš skaļi noteica: Safira, piezemējies! Šādi mums nekas nesanāks. Es cīnīšos ar viņu uz zemes.

Rezignētā nogurumā ieņurdējusies, Safira nolaidās tuvākajā puslīdz līdzenajā klajumā uz maza klints plato, kas stiepās gar Džietas upes rietumu krastu. Kaujā izlietās asinis bija padarījušas ūdeni sarkanu. Tikko pūķis piezemējās, Eragons izlēca no segliem un paspēra pāris soļu, pārbaudot pamatu zem kājām. Klints bija gluda un cieta te nebija nekā tāda, aiz kā varētu aizķerties. Viņš apmierināts pamāja ar galvu.

Pēc dažām sekundēm pāri galvai pāršāvās sarkanais pūķis un nolaidās plato pretējā malā. Tas vairījās pieskarties zemei ar kreiso pakaļkāju dziļais cirtiens bija teju pāršķēlis muskuli līdz kaulam. Pūķis drebēja pie visām miesām kā nopērts suns. Tas mēģināja palēkt kādu soli uz priekšu, bet tūlīt apstājās un atieza pret Eragonu zobus.

Impērijas Jātnieks atsprādzēja kājas un noslīdēja zemē gar pūķa veselo sānu. Tad viņš apgāja pūķim apkārt un nopētīja brūci. Eragons ļāva viņam to netraucēti darīt, jo zināja, cik sāpīgs Jāt­niekam ir cieši saistītās būtnes ievainojums. Taču Eragons nogai­dīja pārāk ilgi, jo ienaidnieks nomurmināja dažus nesaprotamus vārdus un triju sekunžu laikā pūķa brūce bija sadzijusi.

Eragons nodrebēja bailēs. "Kā gan viņam izdevās to paveikt tik ātri, turklāt ar tik īsiem buram vārdiem?" Lai kas arī būtu šis jaunais Jātnieks, tas noteikti nebija Galbatorikss, jo karaļa pūķis bija melns.

Tas deva Eragonam kaut nelielu cerību, dodoties pretī ienaid­nieka Jātniekam. Kad viņi sastapās plakanās klints vidū, arī pūķi meta lokus, gatavodamies cīņai.

Pretinieks saņēma zobenu abās rokās un, atvēzējis to pāri galvai, cirta Eragonam, kurš pacēla Zaroku, lai atvairītu uzbru­kumu. Asmeņi sadūrās, uzšķiezdami gaisā sarkanu dzirksteļu spietu. Tad Eragons atgrūda svešinieku un nobēra pār viņu sarež­ģītu cirtienu krusu. Jauneklis dūra un atvairīja dūrienus, viegli dejodams ap ienaidnieku un piespiezdams to atkāpties līdz pašai klints malai.

Kad viņi nonāca līdz kraujai, Jātnieks apstājās un atvairīja visus Eragona uzbrukumus, lai cik izveicīgi tie būtu. "Šķiet, ka viņš spēj paredzēt katru manu nākamo kustību," Eragons vīlies nodomāja. Ja Eragons būtu paguvis atjaunot spēkus, vis­ticamāk, viņš pieveiktu Jātnieku, taču tagad viņš nespēja pār­spēt svešinieku. Tam, protams, nepiemita elfa ātrums un spēks, tomēr prasmes ziņā bruņinieks pārspēja Vaniru un neatpalika no Eragona.

Jauneklis izjuta panikas uzplaiksnījumu sākotnējais ener­ģijas vilnis sāka noplakt, un viņam bija izdevies vien ieskram­bāt pretinieka spožās krūšu bruņas. Zaroka rubīnā un Belota Viedā jostā atlika enerģijas vien kādai minūtei. Tad ienaid­nieks paspēra soli uz priekšu. Tad vēl vienu. Un, pirms Eragons paguva attapties, viņi atkal stāvēja klints vidū, apmainīdamies ar cirtieniem.

Zaroks Eragona rokā kļuva arvien smagāks viņš tik tikko jaudāja to noturēt. Plecs svila sāpēs, katrs elpas vilciens nāca ar milzu piepūli, un sviedri gāzās pāri sejai. Pat vēlme atriebt Hrotgaru nepalīdzēja pārvarēt nogurumu.

Beigu beigās Eragons paslīdēja un nokrita. Apņēmies nemirt guļus, viņš pavēlās sāņus un, uzrausies kājās, mēģināja iedurt Jāt­niekam, taču tas ar laisku plaukstas kustību atvairīja Zaroku.

Veids, kā pretinieks pēc tam novēzēja zobenu strauji sagriez­dams to sev pie sāniem -, Eragonam pēkšņi likās pazīstams tāpat kā daudzi jo daudzi cīņā izmantotie paņēmieni. Viņš ar

pieaugošām šausmām blenza uz ienaidnieka zobenu, tad atkal mēģināja ieskatīties spoguļspožās bruņucepures spraugā, līdz bei­dzot iekliedzās: Es tevi pazīstu!

Eragons metās virsū Jātniekam, iespīlēdams abus zobenus starp ķermeņiem, tad pagrūda pirkstus zem bruņucepures malas un norāva to pretiniekam no galvas. Uz gludās klints Alagēzijas Liesmojošā līdzenuma malā stāvēja Murtags.

MANTOJUMS

Murtags pasmaidīja. Tad viņš izrunāja divus vārdus: Thrysta vindr. Starp viņiem savilkās blīva gaisa lode un ietriecās Eragonam krūtīs, aizsviezdama jaunekli div­desmit pēdu tālāk.

Triekdamies ar muguru pret zemi, Eragons dzirdēja Safiras rūcienu. Acu priekšā nozibēja sarkanas un baltas dzirksteles, un viņš mirkli palika guļam, gaidīdams, kad sāpes pāries. Prieku par atkalredzēšanos ar Murtagu aptumšoja šīs tikšanās drūmie apstākļi. Jauneklī mutuļoja pārsteiguma, apjukuma un dusmu sprādzienbīstams sajaukums.