Vecākais

-   Un nelaidīšu arī, Slouns atcirta. Dariet, kā zināt, bet ne es, ne kāds mans rads nespers kāju Korē, kamēr vien man galvā būs smadzenes. Viņš paķēra savu cepuri un, uzmetis Roranam indīgu skatienu, izgāja no telpas. Arī Rorans nepalika grimasi parādā.

Pēc jaunekļa domām, Slouns ar savu auna stūrgalvību apdrau­dēja Katrīnu. Ja viņš nespēj saņemties un aptvert, ka Kore būtu labākais patvērums, Rorans nolēma, tad viņš kļūst par manu ienaidnieku un spiež mani visus lēmumus pieņemt pašam.

Horsts, atbalstījies uz elkoņiem, pasvērās uz priekšu un saņēma resnos, spēcīgos pirkstus. Tā… Ja mēs esam izlēmuši par labu Rorana plānam, kas mums vajadzīgs, lai to īstenotu? Klātesošie pārmija piesardzīgus skatienus un tad pamazām ķērās pie jautājuma apspriešanas.

Rorans nogaidīja, līdz bija pārliecināts, ka sasniedzis iece rēto, un tad izslīdēja no ēdamistabas. Mezdams lokus cauri krēs­las pārklātajam ciematam, viņš apstaigāja koku aizsargsienu un mēģināja atrast Slounu. Pēc brīža viņš ieraudzīja miesnieku vīrs tupēja lāpas mestas gaismas lokā, atbalstījis vairogu pret ceļiem. Rorans strauji pagriezās un skriešus aizmetās uz Slouna veika­liņu, kur ātriem soļiem devās uz virtuvi mājas dziļumā.

Katrīna tobrīd klāja vakariņu galdu, un mīļotā parādīšanās viņu pārsteidza. Roran! Kāpēc tu esi šeit? Vai izstāstīji tēvam par mums?

-   Nē. Viņš panācās uz priekšu un saņēma meitenes roku, izbaudīdams pieskāriena siltumu. Jau tas vien, ka viņi atradās vienā telpā, pildīja jaunekļa sirdi ar prieku. Man tev ir kāds liels lūgums. Mēs nolēmām sūtīt bērnus līdz ar vēl dažiem ciematniekiem uz Kori, lai viņi virs Igualdas ūdenskrituma iekārtotu apmetni un nogaidītu iespējamos uzbrukumus drošībā. Katrīna aizturēja elpu. Es vēlos, lai tu dotos kopā ar bēgļiem.

Ar satriektu izteiksmi sejā Katrīna atvilka roku un pagriezās pret atklāto pavardu. Viņa apņēma rokas ap pleciem un brīdi vēroja kvēlojošās ogles. Krietnu laiciņu viņa nebilda ne vārda. Pēc mammas nāves tēvs man aizliedza spert kāju ūdenskrituma tuvumā. Beidzamo desmit gadu laikā es neesmu bijusi dziļāk Korē par Albema sētu. Viņa nodrebēja, un meitenes balsī ieskanējās pārmetums. Kā tu vari gribēt, lai es pametu gan tevi, gan tēvu? Šeit ir ne tikai tavas, bet arī manas mājas. Un kāpēc lai es dotos kalnos, ja Elēna, Tara un Birgita paliek Kārvahallā?

-   Katrīn, es tevi lūdzu. Viņš piesardzīgi uzlika rokas uz mei­tenes pleciem. Razaki te ir manis dēļ, un es sev nepiedotu, ja tāpēc tev nāktos ciest. Kamēr tev draud briesmas, es nespēju visas domas un spēkus veltīt šobrīd galvenajam proti, Kārvahallas aizsardzībai.

-  Kurš gan mani cienīs, ja būšu kā gļēvule iebēgusi mežā? Viņa pacēla zodu. Man būtu kauns stāvēt Kārvahallas sieviešu priekšā un saukt sevi par tavu sievu.

-   Gļēvule? Bērnu aizgādāšana drošībā uz Kori nav nekāda gļēvulība. Galu galā ir vajadzīgs vairāk drosmes, lai dotos kalnos, nevis paliktu šeit.

-   Kas tās par šausmām? Katrīna čukstus vaicāja. Meitene pagriezās Rorana apskāvienā, acīm mirdzot un mutei sakniebjoties taisnā līnijā. Vīrietis, kurš teju kļūs par manu vīru, vairs nevēlas redzēt mani sev blakus.

Jauneklis papurināja galvu. Tas nav tiesa. Es…

-   Tas ir tiesa! Un ja nu tevi nonāvē, kamēr esmu projām?

-   Nerunā…

-   Nē! Kārvahallai ir maz cerību, ka izdosies izdzīvot, un, ja mums jāmirst, es drīzāk mirstu tev blakus, nevis slapstos pa Kori bez dzīves un bez sirds. Lai tie, kuriem ir bērni, tiek galā paši. Un es arī galā tikšu pati. Lejup pa meitenes vaigu noritēja asara.

Katrīnas uzticība lika pateicības un izbrīnās vilnim pāršalkt pār Roranu. Viņš ieskatījās dziļi meitenes acīs. Es vēlos, lai tu dodies kalnos tāpēc, ka mīlu tevi. Es saprotu, kā tu jūties. Es zinu, ka tas ir visgrūtākais upuris, kādu vien mēs varam nest otra labā, un es tev to tagad lūdzu.

Katrīna nodrebēja, saspringusi no galvas līdz kājām. Nobālušās rokas žņaudzīja muslīna jostu. Ja es tev šoreiz piekritīšu, meitene trīcošā balsī turpināja, tev te un tagad ir jāapsola, ka nekad vairs šādu lūgumu neizteiksi. Tev ir jāapsola, ka pat tad, ja mēs stātos pretī Galbatoriksam un tikai viens no mums varētu izglābties, tu nelūgsi man doties projām.

Rorans bezspēcīgi palūkojās uz mīļoto. Es nespēju to solīt.

-   Tad kāpēc tu gribi, lai es daru to, ko pats atsakies darīt?! viņa iesaucās. Tāda ir mana cena, un tavu zvērestu neaizstās nedz zelts, nedz dārgakmeņi, nedz skaisti vārdi. Ja tu, Roran Dižveseri, nespēj nest arī savu upuri, tad pazūdi no šejienes un nekad nerādies man acīs!

Es nedrīkstu viņu zaudēt. Lai kā tas plosītu viņa sirdi, jaunek­lis, nodūris galvu, pateica: Es tev to apsolu.

Katrīna arī pamāja ar galvu un atslīga krēslā meitenes augums vēl arvien likās sasprindzis un ar piedurknes malu notrausa asaras. Klusā balsī viņa piebilda: Tētim tas ļoti nepa­tiks.

-   Kā tu viņam to izstāstīsi?

-   Es nestāstīšu, viņa apņēmīgi sacīja. Viņš nekad mani I nelaistu uz Kori, bet viņam jāsaprot, ka tas ir mans lēmums. Lai nu kā, kalnos viņš neuzdrošināsies man sekot; viņš no tiem baidās vairāk nekā no nāves.