Vecākais

Rorans brīdi stāvēja apstulbis un bezpalīdzīgs, rokas ļengani nolaidis gar sāniem. Ko mēs esam izdarījuši ? Tagad viņš nožē­loja, ka par saderināšanos nebija pateicis Slounam jau iepriekš. Viņš nožēloja, ka viņi ar Slounu nespēja vienoties, lai kopīgiem spēkiem pasargātu Katrīnu no Impērijas. Un viņš nožēloja, ka mīļotajai viņa dēļ nācās atteikties no ģimenes. Tagad jauneklis jutās divtik atbildīgs par meitenes labklājību. Viņiem atlika viena vienīga iespēja apprecēties. Es visu esmu salaidis grīstē. Rorans nopūtās un sažņaudza dūri, saviebdamies, kad nobrāztie pirkstu kauliņi iesmeldzās.

-   Kā jūties? apstājies līdzās, jautāja Baldors.

Rorans izmocīja smaidu. Viss pavērsās citādi, nekā biju iedo­mājies. Slouns zaudē jēgu, tikko ir runa par Kori.

-   Un Katrīnu.

-   Arī. Es… Rorans apklusa, jo pie abiem jaunekļiem pienāca Lorings.

-   Tā nu gan bija muļķīga rīcība! norūca kurpniekmeis tars, raukdams degunu. Viņš paslēja augšup zodu, nosmīnēj un atieza bojātos zobus. Bet es novēlu tev un tai meičai visādu izdošanos. Lorings papurināja galvu. Tā tev, Dižveseri, bū vajadzīga!

-   Mums visiem tā būs vajadzīga, nosprēgāja Teins, iedam viņiem garām.

Lorings pamāja ar roku. Bā, rūgumpods. Klau, Roran, esmu nodzīvojis Kārvahallā garus jo garus gadus, un, cik nu varu spriest pēc savas pieredzes, varbūt pat labāk, ka tas notika tieši tagad, nevis citā reizē, kad visi jūtas omulīgi un laiski.

Baldors pamāja, bet Rorans vaicāja: Kāpēc tad tā?

-   Vai tad tu nesaproti? Labākos laikos par tevi un Katrīnu mēles trītu astoņus mēnešus. Lorings pielika pirkstu pie deguna. Bet tagad visu šo notikumu juceklī par jums drīz vien aizmirsīs un, visticamāk, liks mierā.

Rorans saviebās. Nu, es labāk izvēlētos aprunāšanu, ne tos zaimotājus gabaliņu tālāk uz mūsu ceļa.

-   Tāpat kā mēs, visi pārējie. Tomēr tā ir laime nelaimē un mums ir jābūt pateicīgiem par katru mazumiņu laimes. Jūs to sapratīsiet, kad apprecēsieties! Lorings žagaini iesmējās un pabakstīja ar pirkstu Rorana virzienā. Tu, puis, nupat piesarki gluži sarkans!

Rorans norūca un nometās kņūpus, lai savāktu pa zemi izsvai­dītās Katrīnas mantas. Kamēr Rorans to darīja, viņam nācās uzklausīt ne vienu vien piezīmi teju no katra garāmgājēja un tas nepalīdzēja jauneklim atgūt mieru. Sūdu būšana, viņš pie sevis nomurmināja pēc kāda īpaši indīga komentāra.

Lai gan došanos uz Kori aizkavēja cieminieku tikko pieredzē­tais neparastais atgadījums, cilvēku un ēzeļu karavāna augšup uz Igualdas ūdenskritumu pa Narnmora kalna nogāzē ieskrā­pēto, vientulīgo taku devās jau krietnu brīdi pirms pusdienlaika. Kāpiens bija visai stāvs, tāpēc virzīties nācās lēnām, jo gājēju vidū bija daudz bērnu, bet pieaugušie nesa smagus saiņus.

Rorans ceļa lielāko daļu gāja aiz Teina sievas Kalitas un viņu pleciem bērniem. Viņam tas tīri labi patika, jo ļāva pasaudzēt ievai­noto kāju un mierīgi pārcilāt prātā nesenos notikumus. Sadursme tu Slounu viņu uztrauca. Vismaz, viņš sevi mierināja, Katrīna i'nirs ilgi neaizkavēsies Kārvahallā. Sirds dziļumos Rorans bija pārliecināts, ka ciemu visai drīz ieņems. Tas bija skarbs, tomēr nenovēršams fakts.

Kad bija noiets trīs ceturtdaļas ceļa, viņš apstājās atpūsties un utspiedās pret koku, lai izbaudītu skatu pāri Palankāras ielejai. Jauneklis mēģināja saskatīt razaku nometni viņš zināja, ka tā atrodas ceļa dienvidu pusē nedaudz pa kreisi no Anoras upes, taču nespēja saskatīt pat ne dūmu stīdziņas.

Igualdas ūdenskrituma dārdoņu varēja saklausīt krietnu brīdi pirms tam, kad gājēji ieraudzīja pašu ūdenskritumu. Straume atgādināja sniegaini sirmas pinkas, kas no Narnmora punainās galvas vēlās un gāzās lejup ielejā savu pusjūdzi zemāk. Pa ceļam straume izlocījās vairākos virzienos, jo dažādos augstumos vējš pūta uz dažādām pusēm.

Pasoļojis garām slānekļa kraujai, pāri kurai krita Anoras upe, Rorans izgāja cauri ielejai, kas no viens vietas bija noaugusi ar kazenēm, un nonāca lielā izcirtumā, kuru no vienas puses sargāja pamatīga klintsbluķu grēda. Tur viņš ieraudzīja, ka procesijas sākumā gājušie jau sāk iekārtot nometni. Mežā atbalsojās bērnu saucieni un čalas.

Nocēlis saini no pleciem, Rorans atraisīja tam piesieto cirvi un kopā ar vēl vairākiem vīriem ķērās pie krūmu izciršanas. To paveikuši, viņi sāka cirst kokus, lai nometni iežogotu. Drīz gaisu pildīja priežu sveķu smarža. Rorans strādāja raiti, un skaidas šķīda gaisā vienā ritmā ar cirvja vēzieniem.

Kad nožogojums bija pabeigts, pārējie nometnē bija uzslējuši septiņpadsmit teltis no vilnas auduma, iekārtojuši četrus nelie­lus pavardus. Tiesa, cilvēku un pat ēzelīšu noskaņojums likās padrūms. Neviens nevēlējās doties projām un neviens nevēlējās palikt.