Vērmele

Bleiks stāvēja tumšajā istabā un gaidīja, bet, ko un cik ilgi, to viņš nezināja. Doktors ieklausījās ielas trokš­ņos un apsvēra, ko darīt turpmāk. Kaut kur istabas otrā galā bija durvis uz kāpnēm. Viņš zināja, ka garajā gaitenī deg svece. Bleiks klunkurēja pāri istabai kā akls ubags, tad pakrita un nogāzās zemē. Rokās iedūrās ska­bargas no jaunās koka grīdas. Vienīgais, kā viņš varēja nojaust, ka iela atrodas labajā pusē, bija haosa skaņas, kas no turienes cēlās augšup. Bleiks bija zinātņu vīrs, patiesības meklētājs, bet tagad pat viņa milzīgās zinā­šanas neko nedeva. Pirmoreiz dzīvē Bleiks saprata, ka ir tāds pats kā visi pārējie šajā pasaulē… bezpalīdzīgs.

Ielas piepildīja neko neredzošu cilvēku pūļi, un klie­dzieni kļuva arvien skaļāki. Atskanēja pistoļu šāvieni. Gvardi bezmērķīgi šāva tumsā, tēmējot uz turieni, kur skanēja kliedzieni. Visa pasaule šķita nonākusi uz vāj­prāta robežas. Bleiks dzirdēja, kā cilvēki vaimanā, tum­šās neredzamības rokas pārklāti.

Tad piepeši uzplaiksnīja žilbinošs mirdzums. Tālu austrumos debesis caururba skaidras, baltas gaismas stars. Tas izlauzās cauri atmosfērai kā zibens bulta, un nevienam nebija glābiņa no tā spožuma. Bleikam izdevās tikt uz kājām un pieķerties pie teleskopa. Atradis oku­lāru, viņš pavērās debesīs. Gaismas stars, urbdamies cauri tumsai, mirgoja arvien spožāk.

Beidzot Bleiks teleskopā saskatīja to, ko bija gaidī­jis. Augstu ziemeļaustrumos, pie paša debesjuma, viņš ieraudzīja zvaigzni, bet tā nebija parasta zvaigzne tas bija debesu pūķis, tāda lieluma komēta, kādu pasaule nekad vēl nebija pieredzējusi. Bleiks varēja skaidri sare­dzēt garu, baltu asti, kas stiepās tālu aiz spoži spīdošās galvas. Doktors zināja, ka komēta atrodas ļoti tālu, bet kaut kas lika viņam justies nelāgi. Komēta iezīmējās klusā kosmosa dziļajā tumsā, un Bleiks redzēja, ka pūķa ragi ir vērsti pret viņu. Zinātnieks novērsa ska­tienu. Viņš nespēja ticēt savām acīm un domām.

-   Ja vien tā būtu patiesība, ja tam varētu noti­cēt… -viņš, nervozi berzēdams ar rokām seju, pusbalsī runāja.

-   Tas nevar būt, es mānu pats sevi, doktors noteica skaļā balsī, cerēdams turēties pretī pieaugošajām bai­lēm, kas bija sagrābušas viņa pēdas un līda uz augšu pa ceļgaliem.

-   Komēta tuvojas Zemei, viņš neticīgi murmināja. Pūķis atgriežas mājās.

Austrumos lēnām sāka aust saule. Bija ceturksnis pāri pusnaktij, bet jau iestājās saullēkts. Bleiks pie sevis noķiķināja un nogrozīja galvu. Ārā trakums bija mitējies; ļaudis uz ielas bija sapulcējušies pūļos un skatījās debesīs. Viņi nepievērsa uzmanību ievainota­jiem un mirstošajiem, kā arī ugunīm, kas dega tumsas apslēptajās mājās. Visi raudzījās austošajā saulē, kas spoži kvēloja gaistošajā debesu tumsā.

Bleiks nespēja savaldīties. Viņam kārojās izkliegt jaunumus par savu atklājumu tiem, kas sapulcējušies lejā, zem loga. Zinātnieks dejoja pa istabu, klaudzinā­dams pa kailajiem grīdas dēļiem un plivinādams savus biezos, sarkanos rītasvārkus uz priekšu un atpakaļ kā dāma pantomīmā. Viņš dejoja un smējās, un skaļi dzie­dāja:

-   Vērmele! Vērmele! Vērmele!

Griezdamies Bleiks paklupa un nokrita uz grīdas. Viņš ietinās ciešāk rītasvārkos un smējās, vārtīdamies pa grīdu kā cīsiņš mīklā. Viņš redzēja sevi spoguļstikla griestos. Uz atspulga krustu šķērsu krita ēnas no loga sīkajām rūtīm. Bleiks smējās līdz asarām. Tās ripoja viņam pa seju, bet vēders vai plīsa no smieklu skaņām, kas atbalsojās pret katru telpas sienu, tad izdzisa, it kā izplūstu pa vaļējo logu. Viņš vienīgais redzēja komētu; tā bija Bleika komēta, jauna laikmeta sākums.

Lejā, uz ielas, bija dzirdamas priecīgas klaigas. Cil­vēki traucās laukā no mājām, un apreibušie traktiera apmeklētāji slējās augšā no dubļainās zemes, kur bailēs bija nometušies, un trina netīrās rokas vienu pret otru atvieglojumā, ka zemestrīce un debesu vētra beigusies. Bleiks piecēlās un metās pie loga. Norāvis rītasvārkus un vicinādams tos kā uzvaras karogu, viņš gavilēja kopā ar pārējiem.

-   Trīsreiz sveiks karalim! Lai šis trakums nes mums visiem prieku! viņš sauca, cik skaļi vien spēja.

Tad Bleiks apjauta, ka iestājies pēkšņs un dziļš klusums. Ļaudis bija pārstājuši raudzīties debesīs un tagad skatījās uz klajo Holbornas zemi un laukumu, kas ietvēra Linkolna pansiju. Tālumā atskanēja zirgu pakavu duna, tiem sitoties pret zemi un akmeņiem; baiļu uzbudinātie zirgi tuvojās. Dzīvnieki, kas bija pali­kuši laukumā, ātri piebiedrojās citiem, it kā tos aicinātu kāds nedzirdams sauciens. Tie aizspēra nost cilvēkus, kuri stāvēja līdzās. Vienam vīrietim belziens trāpīja pa muguru, un viņš sabruka zemē miris.