Vērmele

Bonhems skatījās, kā dogi ar ķepām stampā pa dub­ļiem, apdzenot cits citu. Izredzes nogalināt palielināja to skriešanas ātrumu. Bonhems saspringa tam, kas sekos. Viņš atspieda muguru pret durvīm un izvilka no jostas mazu kramenīcas veida pistoli. Vīrietis saprata, ka viņam ir tikai viens šāviens un nogalināt visus trīs zvērus nebūs iespējams. Viņš saņēma pistoli ar abām rokām un notēmēja uz suņiem. Dzīvnieki nenovēršami tuvojās. Bonhems nomērķēja uz suni, kurš skrēja pa priekšu. Vīrietis pastiepa ieroci jardu[1] sev priekšā un lēnām nospieda mēlīti. Pistoles gailis uzsita pa kramu, pulveris uzsprāga, un atskanēja šāviens, trāpot dogam krūtīs. Dzīvnieks izdvesa sirdi plosošu kaucienu, bet pat nenoraustījās. Bonhems aizvēra acis un gaidīja. Pēc trīs­desmit sekundēm viņš kļūs par laupījumu nezvēriem.

Beidzot Bleiks nokļuva līdz durvīm, kuras bija izga­tavotas no bieza ozolkoka, aizbultētās ar četriem aiz­bīdņiem un divkārt aizslēgtas. Ātri viņš sāka vērt vaļā bultas vienu, divas, trīs, četras.

-  Atslēgas, atslēgas! Bleiks iesaucās, neprātīgi mek­lēdams, kur tās noslēpis.

Tad, pametis skatienu uz leju, ieraudzīja atslēgu saišķi uz maza āķīša. Viņš tās cieši satvēra, iebāza vienu no atslēgām augšējā slēdzenes caurumā, pagrieza to, cik ātri vien spēja, jo zināja, ka līdz brīdim, kad suņi saplosīs Bonhemu, ir atlikušas tikai dažas sekundes. Steigā viņš grābstījās gar durvīm, un atslēga nokrita zemē. Bleiks to paķēra un ātri atvēra apakšējo slēdzeni. Atslēgu bija grūti pagriezt, tomēr slēdzene atvērās ar mierinošu klikšķi. Bleiks satvēra rokturi, un lielās dur­vis atsprāga vaļā.

Bonhems atmuguriski iekrita namā, un Bleika priekšā parādījās trīs suņi, kas lēkšoja uz viņa pusi.

Ievainotais dogs sakopoja visus spēkus un rausās augšā pa mājas marmora pakāpieniem. Bleiks ātri aiz­cirta un aizbultēja durvis. Ārpusē atskanēja skaļš būkšķis. Durvis nodrebēja no trieciena, tomēr noturējās eņģēs. Bleiks dzirdēja, kā suns nokrīt zemē.

Patvēruma vietā iestājās klusums. īzaks Bonhems paskatījās uz Bleiku.

Citreiz tā nekavējies! viņš elsoja. Vēl viena sekunde, un es varētu teikt šai dzīvei ardievas.

2 Cilvēki un zvaigznes

nonākuši drošībā otrā stāva bibliotēkā ar pulētajām grīdām un okerkrāsas sienām, Bleiks un Bonhems vēroja postažu lejā, laukumā. Skanēja pistoļu un muskešu šāvieni. Tur gvardi, tērpušies garos, sarka­nos mundieros, baltās biksēs un melnos zābakos, iznī­cināja beidzamos trakojošos suņus un zirgus. Draugi vēroja, kā sardzes kapteinis dodas no viena dzīvnieka pie nākamā. Virs katra viņš novicināja zobenu, lai pār­liecinātos, ka tas ir beigts.

Mirušie gulēja, kur bija nokrituši, un cilvēki, kas bija paglābušies kokos, negribēja kāpt lejā, baidoties, ka varētu sekot vēl kādu nezvēru uzbrukums. Tie, kurus bija sakoduši suņi, sēdēja bariņā ceļa malā gaidīdami un vaimanādami. No upes kā blāvs līķauts cēlās balta dūmaka un piekļāvās māju fasādēm. Tā klāja zemi cil­vēka augumā un apslēpa daļu ļaužu skatienam, nosedzot viņu ciešanas, kā svaigs sniegs pārklāj ceļa netīrumus.

Abi vīri noraudzījās uz ainu sev priekšā. Vēl nebija pat trešā stunda pēc pusnakts, bet rīta saule kvēloja pilnā spožumā, radot virs miglas slāņa biezas, melnas ēnas. Augstu gaisā spilgti zilās debesis slēpa skatienam debesu pūķi. Bleiks paskatījās uz augšu. Viņš saprata, ka pēc dažām dienām noslēpums jau būs atklāts: ja viņš nerīkosies ātri, to noteikti ieraudzīs citi un arī preten­dēs uz šo atklājumu. Bleiks to nedrīkstēja pieļaut; šis bija viņa atklājums, viņa mūža darbs.

Klusumu pārtrauca Bonhems. Viņš vēl aizvien trī­cēja no piedzīvotā murga.

-   Ne visiem paveicās kā man, viņš teica, rādīdams uz jaunas meitenes ķermeni, ko vilka prom viņas māte.

Tikmēr migla kļuva arvien biezāka.

-   Tur varēju būt arī es, Sabien. Esmu tik priecīgs, ka tu biji mājās. Bonhems paplikšķināja Bleikam pa muguru. Vēl viena sekunde, un tas radījums būtu mani noķēris.

-   Tev paveicās, brāl, paveicās. Vēl nebija pienācis tavs laiks, Bleiks klusu atbildēja.

Bonhems juta, ka Bleika domas klejo kaut kur citur, ka viņš ir iegrimis kādā citā pasaulē.

-   Bet ko par to visu domā tu, Sabien? Pasaki man, kas, tavuprāt, notika! Bonhemam bija zema, klusa balss, silta un draudzīga. Viņš mēģināja Bleikam uz­smaidīt. Kad suns skrēja man virsū, es redzēju tā zobus un naidpilnās acis. Šajos beidzamajos brīžos man šķita, ka ieskatos elles dziļumos. Kas to izraisīja? Vis­pirms tumsa, un tad viss šis vājprāts.

-    Tāds bija pareģojums, Bleiks ātri atbildēja. Tas nācis no laika pirmsākumiem, un tomēr mēs to nespē­jām saskatīt, tāpat kā nevaram redzēt savas ausis, kaut skaidri zinām, ka tās atrodas pie galvas.

Bleiks saprata, ka viņam jāpastāsta par savu atklā­jumu Bonhemam. Viņi bija pazīstami kopš laika, kad kopā mācījās Magdalēnas koledžā; viņi bija dalījušies viens ar otru savos noslēpumos un dažkārt tos viens otram zaguši, bet abi joprojām bija draugi un kabalas brāļi.

Bleiks satraukts sacīja: