Vērmele

Pēkšņi abi vīri izdzirda no skapja, kas atradās otrā istabas galā, nākam zemu rūkšanu. Skapja durvis bija izgatavotas no grāmatu muguriņām un izskatījās kā daļa no bibliotēkas. Grāmatplaukti aizņēma visu istabas sienu no grīdas līdz griestiem. Vidū atradās lielas, zaļas ādas grāmatas mugura ar zeltā iegravētu uzrakstu: Opus Interacto. Kad to pacēla, durvis atvērās un atklāja skatienam lielu skapi, kur Bleiks turēja šņaucamās tabakas krājumus, zāļu pulverīšus, džinu un savu vis­vērtīgāko īpašumu Artemisia absinthium.

Bleiks paskatījās uz Bonhemu un parādīja, lai tas paliek klusu. Troksnis atkārtojās. Tās bija zemas rīkles skaņas, kādas rodas, kad liels suns rūc caur zobiem.

Bonhems paņēma savu mazo ieroci un nervozi notē­mēja uz skapja durvīm. Viņš paskatījās uz Bleiku, īsti nezinādams, ko darīt, tad uzvilka gaili un sagatavojās šaušanai.

Rūkšana atskanēja vēlreiz. Tai sekoja izmisīga skrā­pēšanās, kas skanēja tā, it kā liels dzīvnieks censtos izlauzties no nebrīves. Tad rūkšana pieklusa un suns sāka ņurdēt caur degunu.

Bleiks svārstījās. Viņš paskatījās uz Bonhemu, kurš bija satvēris pistoli abām rokām, lai tā netrīcētu. Tad Bleiks lēnām piegāja pie skapja durvīm. Izdzirdis soļus, suns sāka rūkt vēl skaļāk un, cenzdamies tikt brīvībā, spiedās skapja durvīs. Bleiks pastiepa roku, satvēra grāmatas muguriņu un sāka lēnām to celt uz augšu.

Durvis atsprāga vaļā un nogrūda Bleiku zemē. Bon­hems sastinga, nespēdams nospiest pistoles mēlīti. Viņa priekšā stāvēja liels, melns suns. Tā labā auss bija līdz pusei noplēsta un purns rētains no ilgajiem suņu cīņu gadiem. Tas rūca caur aplauztajiem, nelīdzenajiem zobiem.

-   Izbeidz, Brigend! noteica maiga balss, un no skapja dziļākās daļas izlīda meitene. Tu biedē kungus.

Viņa cieši turēja suni aiz platas, melnas kaklasiksnas.

Meitene panāca uz priekšu, un viņas seju izgaismoja saules gaisma. Meitene bija slaida un tieva, ar gariem, melniem matiem, kas krita viņai pār seju. Uz pleciem tai bija melns lakats, virs biezās, zaļās kleitas apsiets balts priekšauts.

-    Hermeja vārdā, kas tu esi? Bonhems pārsteigts jautāja, tēmēdams ar pistoli uz lielo dogu, kurš turpi­nāja rūkt.

-   Tā ir Ageta Lemjēna! Bleiks sacīja, izslējies aiz smagajām skapja durvīm. Viņa ir mana istabene.

Tad doktors nikni uzsauca meitenei:

-   Ceru, ka tu sniegsi paskaidrojumus, kāpēc slēpies skapī?

Ageta skatījās grīdā un vēl ciešāk turēja Brigenda kaklasiksnu.

-    Tas ir zemestrīces dēļ. Es izliku sveces. Zināju, ka jūs esat augšstāvā, un tad es vienmēr ielaižu Brigendu. Viņš nāk man pretī un sargā, kad eju mājās. Ageta paskatījās uz Bonhemu un mēģināja pasmaidīt. Es nobijos. Māja sāka trīcēt, mēs paslēpāmies skapī, un es turējos pie Brigenda. Viņš ir vienīgais, kas man ir…

-   Kāpēc tad tu nelīdi laukā no skapja, kad es ienācu istabā? Bleiks ledainā balsī jautāja.

-    Man šķita, ka būsiet dusmīgs. Jums nekad nav patikuši suņi, tāpēc nodomāju: paslēpšos skapī un, kad jūs aiziesiet, tad izlīdīšu. Ageta paskatījās Bleikam acīs un atglauda no sejas melnos kā krauklis matus.

-   Vai tu dzirdēji, par ko mēs runājām? jautāja Bleiks.

-   Daļēji. Bet neko daudz neuztvēru, jo centos atturēt Brigendu no rūkšanas, meitene atbildēja, cerēdama, ka jautājumi beigsies.

-   Ja tu kaut ko no tā visa saprati, tad paturi pie sevis un nevienam nesaki! Bleiks paskatījās uz Bonhemu.

-   Vai kungs tagad nenoliktu ieroci? Tas padara Bri­gendu nervozu, un es nezinu, cik ilgi spēšu viņu aizkavēt.

Ageta pūlējās noturēt suni aiz kaklasiksnas, bet tas rāvās uz Bonhema pusi, lai ar vienu kampienu aiz­sviestu viņu pāri istabai kā noķertu trusīti.

Bonhems soli atkāpās un ielika mazo pistoli svārku kabatā. Visi trīs iegrima neveiklā klusumā. Bonhems aplūkoja suni un tad Agetu.

-   Vai tas ir tavs suns? viņš nervozi izstostīja. Vai tev jau ilgi ir šis suns? Tas ir tik… liels. Vai tas kož?

-   Vienīgi mohokiem[2] un tiem, kas pienāk man pārāk tuvu. Tieši tas man vajadzīgs, kad pusnaktī eju mājās pa Flītstrītu.

Ageta iznāca istabas vidū, turēdama suni cieši sev līdzās.

-   Un tev sagādā raizes mohoki? Bonhems vaicāja.

-   Kādreiz tie sagādāja raizes man, bet tagad Brigends sagādā raizes viņiem. Tie savos smalkajos uzval­kos bēg jūdzes attālumā. Viņi domā, ka ir sapucējušies un tāpēc bīstami. Kretīnu bars! Nevienam no viņiem nav smadzeņu! Saposušies un tvarsta vecus vīrus un ielasmeitas.

Nu Agetas klātbūtni istabā nevarēja nepamanīt. Meitene ne no kā nebaidījās, un kaut kas Bleika draugā viņu bija ieinteresējis.

-   Tad jau labāk turpmāk staigā pa dienu un sagādā tiem vēl lielākas raizes, Bleiks viņu pārtrauca un uzmeta skatienu Bonhemam. Ir jau rīts tu varēsi tos skaidri redzēt. Un tavs suns, ja gribēs, tos aiztrenks līdz Haidparkam.

Ageta paskatījās zeltītajā franču pulkstenī, kas stā­vēja uz kamīna.

-   Ir vēl nakts, kungs, bet saule jau uzlēkusi.

-   Mana dārgā! Bleiks iesaucās. Slēpdamās no zemestrīces, tu esi palaidusi garām ko ļoti svarīgu jauna laikmeta sākumu. Ir jau rīts, tumsa ir pagājusi, iestājusies jauna diena.