Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Toraks ar nažiem negribēja mainīties. Tās tad arī būtu beigas. Taču tēvs viņā lūkojās tik cieši, ka iebilst nebija iespējams.

Sakodis zobus tik cieši, ka sāka sāpēt žokļi, Toraks paņēma savu nazi un ielika to tētim rokā. Pēc tam viņš no tēva jostas noraisīja stirnādas maksti. Viņa nazis bija skaists un draudīgs: no zila slānekļa darinātais asmens izskatījās pēc slaidas vītola lapas, bet rokturis labākam tvērienam bija apsaitēts ar aļņa cīpslu. Kamēr Toraks to aplūkoja, viņš pēkšņi apjauta patiesību. Viņš gatavojās dzīvot bez tēva.

-   Es nespēju tevi pamest! zēns iesaucās. Es to pie­beigšu, es…

-    Nē. Neviens nespēj uzveikt šo lāci!

No koku zariem pacēlās kraukļi.

Toraks aizmirsa, ka vajag elpot.

-    Uzklausi mani, tēvs čukstēja. Lācis vienalga, kurš lācis, ir visspēcīgākais mednieks Mežā. Tu to zini. Taču šis lācis ir daudz stiprāks.

Toraks juta, ka viņam uz rokām uzmetas zosāda. Ska­tīdamies lejup tēva acīs, viņš redzēja mazītiņus, tumšsar­kanus asinsvadus un apbrīnojami melnas acu zīlītes.

-    Ko tu ar to gribi teikt? viņš čukstus jautāja. Ko…

-    Tas… tas kādam pieder, tēva seja bija barga, un Torakam šķita, ka viņš to vairs nepazīst. Tajā ir iemi­tināts… kāds citpasaules dēmons, kas mani nobeidzis.

Nosprakšķēja ogles. Koki pieliecās tuvāk, lai paklau­sītos.

-    Dēmons? Toraks nesaprata.

Tēvs aizvēra acis, lai saņemtu spēkus.

-   Tā vienīgais uzdevums ir nogalināt, viņš visbeidzot teica. Ar katru upuri lāča spēks pieaug. Tas iznīcinās visu. Medījumu. Ģintis. Visi aizies bojā. Viss Mežs… tēvs brīdi klusēja. Viens mēnesis un būs jau par vēlu. Dēmons ir… varens.

-   Viens mēnesis? Bet kas…

-    Padomā, Torak! Kad sarkanā acs debesīs spīd vis­augstāk, mošķi ir visstiprākie. Tu to zini. Tāpēc jau lācis ir neuzveicams.

Tēvs cīnījās pēc elpas. Toraks ugunskura gaismā re­dzēja, kā uz viņa kakla pulsē vēnas. Tik vārgi, ka jebkurā brīdī tās varēja norimt pavisam.

-    Es gribu… lai tu kaut ko apzvēri, tēvs sacīja.

-   Visu, ko vien vēlies.

-    Dodies uz ziemeļiem, tēvs teica. Pēc daudzām dienām tu atradīsi Kalnu Pasaules Gara kalnu.

Toraks skatījās uz viņu, nenieka nesaprazdams.

-    Ko?

Tēvs bija plaši atvēris acis un raudzījās koku zaros virs galvas, it kā tos redzētu pirmo reizi.

-   Atrodi to, viņš atkārtoja. Tā ir vienīgā cerība.

-    Bet… neviens nekad to nav sameklējis. Nevienam nav paveicies.

-    Tu to spēsi.

-    Kā gan? Es taču…

-   Tavs ceļvedis… tevi atradīs.

Toraks bija apmulsis. Nekad agrāk tēvs tā nebija ru­nājis. Viņš bija lietišķs cilvēks mednieks.

-   Es nesaprotu, ko tu man mēģini pasacīt! Toraks iesaucās. Kāds ceļvedis? Kas man meklējams Kalnā?

Vai tur es būšu drošībā? Vai to tu vēlies pateikt? Drošībā no lāča?

Tēvs lēnām novērsa skatienu no debesīm un pakavējās pie Toraka sejas. Viņš raudzījās, it kā pārdomādams, cik daudz uz dēla pleciem vēl drīkst uzkraut.

-   Ak, tu vēl esi tik jauns, viņš teica. Cerēju, ka man tiks piešķirts ilgāks laiks. Es tik daudz ko neesmu tev pastāstījis. Tikai… tikai nesāc vēlāk mani par to ienīst.

Toraks pārbijies skatījās uz tēvu. Pēc tam viņš pielēca kājās.

-   Viens pats es to nespēju. Vai man vajadzētu mēģināt atrast…

-    Nē! tēvs atbildēja ar pēdējiem spēkiem. Visu mūžu esmu centies tevi turēt tālāk no cilvēkiem. Pat no mūsu Vilku ģints. Turies tālāk no cilvēkiem! Ja tie uzzi­nās, ko tu spēj…

-    Ko tu ar to gribi teikt? Es nezinu…

-   Nav laika, tēvs viņu pārtrauca. Tagad zvēri. Pie mana naža. Zvēri, ka atradīsi Kalnu vai arī mirsi.

Toraks saknieba lūpas. Austrumos starp kokiem svīda bālgana gaisma. «Vēl ne,» viņš šausmās nodomāja, «lūdzu, vēl ne!»

-   Apzvēri! tēvs noelsās.

Zēns nometās ceļos un pacēla nazi. Tas bija smags: īsta vīra duncis; Torakam tas bija par lielu. Viņš neveikli pieskārās ar nazi ievainojumam uz plaukstas virspuses. Pēc tam puisis to pielika pie pleca, kur pie kamzoļa bija piešūts ģints aizbildņa ādas gabals. Viņš nedrošā balsī sāka skaitīt zvērestu:

-    Zvēru pie šīm asinīm uz naža asmens un pie kat­ras no savām trim dvēselēm, ka atradīšu Pasaules Gara kalnu. Vai arī miršu.

Tēvs izpūta dvašu.

-   Labi. Labi. Tagad uzzīmē man nāves zīmes. Pastei­dzies! Lācis droši vien nav tālu.

Toraks uz lūpām sajuta sāļas asaras. Viņš dusmīgi no­trauca tās no vaigiem.

-   Man nemaz nav okera, viņš nomurmināja.

-    Nem… manu.

Puisis apkārtējā jūklī atrada mazītiņu briežraga ārst­niecības augu vācelīti, kas bija piederējusi viņa mātei. Viņš izvilka melno ozolkoka aizbāzni un iekratīja plaukstā mazliet sarkanā okera.

Pēkšņi viņš sastinga.

-    Es nespēju.

-    Tu to spēsi. Manis dēļ.

Toraks iespļāva plaukstā un no tumšsarkanajām ze­mes asinīm iejauca stīgru pastu, ar kuru uz tēva ķermeņa uzvilkt zīmes, lai viņa dvēselēm būtu vieglāk citai citu pazīt un pēc nāves tās paliktu kopā.