Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Pēkšņi Toraks sajuta, ka ir izbadējies. Viņš parakņā­jās pārtikas kulē un no vilšanās ievaidējās. Maisiņš bija tukšs. Par vēlu viņš atcerējās gardos kaltētās brieža gaļas saišķus, kurus bija atstājis pie būdiņas.

«Torak, tu esi muļķis! Kad esi palicis viens, tu visu saputro jau pirmajā dienā! Viens.»

Nē, tas nebija iespējams. Kā tētis varēja aiziet? Aiziet uz visiem laikiem.

Toraks izdzirda kaut ko līdzīgu ņaudēšanai; tā nāca no kalna pretējās puses.

Troksnis atkārtojās. Kāds dzīvnieku mazulis tur sauca māti.

Zēnam salēcās sirds. Ak, paldies Garam! Viegls me­dījums. No domām par svaigu gaļu viņa vēders sarāvās krampjos. Kāda nozīme, kas tas ir. Viņš bija tik izsalcis, ka spētu apēst pat sikspārni.

Toraks nometās zemē un caur bērziņiem rāpās uz kal­na virsotni. Viņš paraudzījās lejup ieplakā, kur tecēja maza, strauja upīte. Puisis to pazina Ātrupe. Nedaudz lalāk uz rietumiem viņi vasarās kopā ar tēti bieži apme­tas, lai ievāktu liepu lūkus, no kuriem pīt virves, taču ap­kārtne šķita nepazīstama. Pēc brīža viņš visu saprata.

Pirms kāda laika šai vietai no kalniem dārdēdami nā­kuši pāri plūdi. Ūdens nu bija nokrities, atstādams jūkli, kas sastāvēja no slapjas paaugas un salauzītiem, izmē­tātiem jauniem kociņiem. Plūdi arīdzan bija izpostījuši vilku midzeni, kas atradās otrpus upes. Tur pie liela, sar­kana akmens, kas atgādināja nolauztu koka stumbru, kā izmirkušas kažokādas segas gulēja divi noslīkuši vilki. Peļķē peldēja trīs beigti vilku mazuļi.

Ceturtais sēdēja tiem blakus un trīcēja.

Vilcēns izskatījās kādus trīs mēnešus vecs. Tas bija izkāmējis un slapjš un klusi žēlojās ar vārgu, gari stieptu smilkstu.

Toraks sarāvās. Šī skaņa viņa acu priekšā lika uz­plaiksnīt pārsteidzošai vīzijai. Melns kažoks. Silta tumsa. Sātīgs, trekns piens. Māte nolaiza viņu tīru. Skrapst sīki nadziņi, un saskaras mazi, auksti degunteļi. Pūkainie ku­cēni rāpjas pāri viņam jaunākajam no metiena.

Redzējums bija tik spilgts kā zibens šautra. Ko gan tas varētu nozīmēt?

Roka satvēra tēva naža spalu. «Vienalga, ko tas no­zīmē,» Toraks sev sacīja. «Vīzijas tevi neizglābs no bada nāves. Ja tu neapēdīsi šo vilcēnu, tu kļūsi tik vājš, ka vairs nespēsi medīt. Un tu drīksti nogalināt savu ģints aizbildni, lai neciestu badu. Tu to zini.»

Vilku mazulis pacēla galvu un apmulsis iekaucās.

Toraks ieklausījās un saprata.

Kaut kādā dīvainā, neizskaidrojamā veidā viņš saprata augstās, viļņojošās skaņas. Prāts pazina to apveidus. Toraks tās atcerējās.

«Tas nav iespējams,» viņš nosprieda.

Zēns klausījās vilcēna kaucienos. Šķita, ka tie cenšas iekļūt viņa prātā.

«Kāpēc jūs ar mani nespēlējaties?» mazulis jautāja saviem bojā gājušajiem tuviniekiem. «Ko es atkal esmu izdarījis ?»

Tas turpinājās labu brīdi. Kamēr Toraks klausījās, viņā kaut kas pamodās. Puiša kakla muskuļi saspringa. Dziļi rīklē viņš juta mostamies atbildi. Toraks pārvarēja vēlēšanos atgāzt galvu un gaudot.

Kas noticis? Viņš vairs nejutās kā Toraks. Nedz arī kā parasts zēns vai sava tēva dēls, vai Vilku ģints loceklis. Varbūt viņš daļēji bija kļuvis par vilku?

Uzpūta vējiņš un atvēsināja Torakam pieri.

Tajā pašā mirklī vilku mazulis mitējās kaukt un metās viņam pretim. Acis tam bija pārgrieztas, ausis saspicētas, un tas ošņāja gaisu. Vilcēns Toraku bija saodis.

Puisis raudzījās uz mazo, smieklīgo kucēnu un nocie­tināja sirdi.

Viņš izvilka no maksts nazi un devās lejup pa kalna nogāzi.

TREŠA NODALA

Vilcēns vairs nesaprata, kas notiek. Viņš bija devies izpētīt pauguru, kas slējās virs midzeņa, kad rēkdams sāka nākt virsū ātrais ūdens, un tagad māte, tēvs un brāļi gulēja dubļos un neņēma viņu vērā.

Jau labu laiku Gaisma tos ostīja un knieba viņiem as­tēs, taču tie joprojām nekustējās. Tie neizdvesa ne skaņu un dīvaini oda kā medījums. Nevis tas medījums, kas bēg, bet gan tas, kurš vairs neelpo, nu, tas, kas steigšus jāapēd.

Vilcēnam bija auksti; viņš bija slapjš un ļoti izsalcis. Jau daudz reižu viņš tika laizījis mātei purnu, lai tā at­vemtu kaut ko ēdamu, bet viņa pat nepakustējās. Ko gan sliktu pa šo laiku viņš bija izdarījis?

Kucēns zināja, ka viņš šajā metienā ir nerātnākais ma­zulis. Viņu vienmēr par kaut ko rāja, bet tur nu neko nevarēja darīt. Viņam tikai patika izmēģināt kaut ko jaunu. Tāpēc šķita drusciņ negodīgi, ka tagad, kad viņš

bija palicis midzeņa tuvumā kā rātns bērns, neviens to pat nepamanīja.

Vilcēns pieklumpačoja pie peļķes, kurā gulēja barabrāļi, un ielaka mazliet ūdens. Tas garšoja slikti.

Viņš notiesāja kādu nieku zāles un pāris zirnekļu.

Un prātoja, ko iesākt tālāk.

Uzmācās bailes. Vilciņš atmeta galvu un sāka gaudot. Kaukšana mazliet iepriecināja, jo tā atsauca atmiņā, cik jauki viņš bija gaudojis kopā ar baru.

Ticis kaucienam līdz vidum, viņš apklusa. Jo saoda vilku.

No bada mazliet grīļodamies, viņš pagriezās. Pagrozīja uz visām pusēm ausis un paošņāja gaisu. Jā. Vilks. Vilcēns dzirdēja, kā tas trokšņaini nāk lejup pa nogāzi ātrā ūdens otrā pusē. Viņš saoda, ka tas ir pusaugu tēviņš un nav

vina barabrālis.

»